Jānis Urbanovičs –
10:20 Ievadrunas
Jevgenijs Lukjanovs
– Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā
Džeimss Kollins – vēstnieks,
Kārnegi Starptautiskā miera fonda padomnieks, ASV
Nils Ušakovs – Rīgas mērs
Laikam ejot, krievi bieži par savu dzīvesvietu
izvēlējās Eiropas valstis. Pirmie vēsturiski pamanāmie masveida emigrācijas
viļņi no Krievijas impērijas parādījās XIX gadsimta otrajā pusē. Šodien krievu
tautas skaits ārpus mūsdienu Krievijas robežām sasniedz 30 miljonus.
Krievu tautu uzlūko dažādi: saskata gan draugus, gan
ienaidniekus, bagātus un ne pārāk, “aizdomīgus” un noderīgus – katrs redz to,
ko grib, un kas ir izdevīgi. Neapstrīdams paliek vien fakts, ka krievi, bet
īpaši, ja viņu ir daudz, ietekmē jebkuru valsti, kurā viņi dzīvo pat miera
laikā, nerunājot jau par konfliktsituācijām, kādas ir uzplaiksnījušas gana
daudz pēdējo gadu laikā pēc konflikta Ukrainā 2014. gadā.
Attiecību pasliktināšanās starp Krieviju un Eiropas valstīm, īpaši Eiropas austrumos, un līdz ar to arī Eiropas Savienības rietumu partneriem (ASV, NATO) jaunā līmenī pacēla jautājumu par to, kas ir krievi – vai kāda jauna, nesaprotama, un tāpēc bīstama parādība, vai tomēr faktors, kas palīdz apvienot Eiropas kontinentu?
Igors Jurgens
- Mūsdienu attīstības institūta priekšsēdētājs, “Baltijas Foruma” padomes
priekšsēdētājs, Krievija
Referāta tēma: «Krievijas emigrācija un Eiropa: no pagātnes, tagadnē, nākotnei.”
Boriss
Cilevičs – Latvijas
Saeimas deputāts, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas un PACE
mazākumtautību tiesību apakškomitejas loceklis, Latvija
Referāta tēma: “Krievi Eiropā pēc 20 gadiem”
Anita
Soboļeva – “Ekonomikas augstskolas” universitātes Tiesību
fakultātes docente, Krievija
Referāta tēma: “Krievi Eiropā pēc 20 gadiem”
Pål Kolstø – Oslo
universitātes profesors, grāmatas “Jaunais Krievijas nacionālisms” autors,
Norvēģija
Referāta tēma: «Krievi Norvēģijā un viņu uzskati par Putinu, Krieviju un visu pasauli»
13:00 – 14:00 Pusdienas
Konflikts
ir acīmredzams un daudzpusīgs, tas uzņem apgriezienus un aug. Nav saskaņas par
tā iemesliem, nav vēlmes saprast “partneri – pretinieku”.
Konflikts
tiek aktīvi ekspluatēts iekšpolitikā. Tā rezultātā pat hipotētisks dialogs ir
nolemts pretdarbībai no ASV un Krievijas sabiedrības puses, kā arī citās
partnervalstīs.
Tas viss, kā arī citas “inovācijas” informācijas laikmetā, kad
pateiktais izplatās gaismas ātrumā, mudina konflikta dalībniekus pārvarēt
“hibrīda” robežas un pāriet pie kara tradicionālā izpratnē un visiem
līdzekļiem. Kas pēc tam? Kā no tā izvairīties? Kā un uz kādiem pamatiem būvēt
oāzes – platformas neuzticības pārvarēšanai?
18:00 Konferences noslēgums
* * *
Sergejs Cipļajevs - Krievijas
Tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmijas Ziemeļrietumu pārvaldes
institūta juridiskās fakultātes dekāns, Krievija
Juris Paiders – Latvijas Žurnālistu
savienības prezidents, Latvija
Rodžers Breidijs – ģenerālis, 33. ASV
Gaisa spēku komandieris Eiropā, ASV
Aivis Ronis
– bijušais Latvijas satiksmes un ārlietu ministrs, Latvija
Aleksandrs
Veršbovs – vēstnieks,
bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks, “Atlantijas Padomes” Brenta
Skoukrofta starptautiskās drošības centra pētnieks, ASV
Daniels
Runde – Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra
(CSIS) viceprezidents, ASV
Ainārs Šlesers – loģistikas kompānijas
"Euro Rail Trans" valdes loceklis, Latvija
Mihails Gusmans - Informācijas
aģentūras TASS ģenerāldirektora pirmais vietnieks, Krievija
Vjačeslavs
Trubņikovs – atvaļināts
ģenerālis, bijušais Krievijas ārējā izlūkdienesta direktors, Krievija
Ruslans
Grinbergs - Krievijas
Zinātņu akadēmijas ekonomikas institūta zinātniskais vadītājs, Krievija
Nadežda Arbatova - Pasaules
ekonomikas un starptautisko attiecību institūta (IMEMO RAN) Eiropas politisko
pētījumu nodaļas vadītāja, Krievija
Kennets Zurčers – ASV
vēstniecības Latvijā ekonomikas – politikas nodaļas vadītājs, ASV
Sallija Peintere - “Blue Star
Strategies” līdzdibinātāja, “Atlantijas padomes” direktoru padomes locekle, ASV
Aleksandrs Dinkins
- Pasaules Ekonomikas un starptautisko attiecību institūta RAN direktors,
Krievija
Čārlzs Larsons – bijušais ASV
vēstnieks Latvijā, kompānijas LS2 partneris, ASV
Jeļena Teļegina - Krievijas
enerģētikas un ģeopolitikas institūta direktore, Krievijas naftas un gāzes
universitātes Starptautiskā enerģētikas biznesa nodaļas dekāne, Krievija
Sergejs Kuļiks – Mūsdienu
attīstības institūta Starptautiskās attīstības daļas direktors, Krievija
Justas Vincas Paleckis – bijušais
Eiroparlamenta deputāts, Lietuva
Vitālijs
Dimarskis – žurnāla “Diletants” galvenais redaktors un radio “Echo Moscow”
Pēterburgā galvenais redaktors, Krievija
Sergejs Cipļajevs - Krievijas
Tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmijas Ziemeļrietumu pārvaldes
institūta juridiskās fakultātes dekāns, Krievija
Ivans
Poļakovs – “Starpvalstu
attīstības korporācijas” ģenerāldirektors, Krievija
Vjačeslavs
Dombrovskis –
analītiskā centra CERTUS direktors, Latvija
______________________________________________________________________
Jānis Urbanovičs
Putina un Trampa tikšanās Helsinkos, kuru tik ilgi gaidīja un kura ASV ātri
vien kļuva par indīgas kritikas objektu, manuprāt, daudzējādā ziņā izrādījās
lietderīga. Pat neraugoties uz to, ka tās racionālie, pragmatiskie rezultāti ir
vai nu tuvu nullei, vai arī mums nav zināmi.
Ceru, ka Trampa un Putina samits kļūs par pavērsiena punktu, no kura
vēsturnieki vēlāk sāks jaunu laika skaitīšanu un kurš pavērs jaunu perspektīvu
Amerikai, Krievijai, Eiropai un visai pasaulei, neskatoties uz visām pagaidām
esošajām domstarpībām, pretrunām, neuzticēšanos. Ticu, ka šis samits kļūs par “pagrieziena
punktu”, kas pasaules notikumu līkni vērsīs mazāk krasu un ekscentrisku. Katrā
ziņā man ir cerības, un es rodu tām pamatojumu.
Pakavēšos pie konkrētas lietas, kura šīs tikšanās “sausā atlikuma”
kontekstā man šķiet ļoti vērtīga. Es runāju par prezidenta Putina priekšlikumu
izveidot Krievijas un ASV ekspertu padomi, kura “meklētu saskarsmes punktus un
apzinātu to, kā divpusējo sadarbību ievirzīt stabilā pozitīvā trajektorijā”, tas
ir, spēcīgu divpusēju (bet varbūt daudzpusēju?) komandu, kura varētu sagatavot
izrāvienu un palīdzēt Aukstā kara grāmatu aizvērt pavisam.
Viņu vietā es šo darbu te nedarīšu, neanalizēšanu un priekšlikumus
nesniegšu; esmu pārliecināts, ka labāk to darīt kolektīvi. Lai gūtu panākumus,
viņiem ir jāveic nopietns intelektuāls (un arī fizisks) darbs, jāprot norobežot
visu to propagandu, kura tagad neplūst varbūt vienīgi no kokakolas
tirdzniecības automātiem. Tā ir ekspertu priekšrocība: paši būdami propagandas
avoti un veidotāji, viņi reizēm spēj būt brīvi no tās.
Īsi sakot, esmu pārliecināts, ka eksperti to spēs. Mūsu – visu pārējo –
uzdevums ir viņiem tajā palīdzēt. Bet laiki tagad ir tādi, ka domāt un šo darbu
darīt vajag ātri. Pēdējo gadu pieredze liecina, ka negatīvā dinamika strauji palielinās
un tai piemīt milzīga inerce. Ņemot vērā situācijas lielo neskaidrību,
ārkārtīgi nervozo emocionālo fonu, tradicionālo komunikācijas kanālu
piesārņotību (pat inficētību), masīvo propagandas slogu un vispārējo politisko
infantilismu, jārīkojas gudri un akurāti.
Vēsturē ir daudz piemēru, kur “pareizas” sarunas ir beigušās bez rezultāta
nevis tāpēc, ka puses nevēlējās panākt kompromisu, bet gan tāpēc, ka sarunas
bija nepareizi organizētas: ne tajā veidā un ne tajā vietā. Fransuā de Kaljērs
ir teicis, ka labs pavārs bieži vien veicina miera noslēgšanu. Tātad ir
jāparūpējas arī par labiem pavāriem. Tagad svarīgākais uzdevums ir pasaulei
radušos iespēju “neaizbiedēt”.
Putina priekšlikums izveidot divpusēju ekspertu padomi izskanēja preses
konferencē, un no Trampa puses tas izpelnījās atzinīgu reakciju. Redzētā un
dzirdētā iespaidā es jau pēc pāris dienām uz Maskavu un Vašingtonu nosūtīju
vēstuli, kurā ierosināju par šā darba platformu izmantot Latviju. Uz jautājumu
– kāpēc? – esmu gatavs sniegt savu pamatojumu.
Pirmām kārtām vēlos atgādināt vienu vēstures faktu. Pirms vairāk nekā 30
gadiem, 1986. gada septembrī, Jūrmalā, Latvijā, notika netriviāls un daudzējādā
ziņā unikāls notikums: padomju un amerikāņu sabiedrības pārstāvju tikšanās. No
amerikāņu puses notikuma iniciators toreiz bija Čatokvas institūts. Neraugoties
uz to, ka ASV Latviju uzskatīja par okupētu teritoriju, šeit ieradās vairāki
nopietni cilvēki no aizokeāna un, protams, arī no Maskavas.
Visu diskusiju detaļas es tagad neatcerēšos (diskusijas translēja gan padomju,
gan Rietumu televīzijas), taču es labi atceros šīs tikšanās raksturu un
noskaņojumu. Tā bija savā ziņā taustīšanās, iepazīšanās. Tiem, kuri interesējas
par jaunāko vēsturi un perestroikas vēsturi, atgādināšu, ka burtiski dažas
nedēļas pēc šīs konferences notika Gorbačova un Reigana vēsturiskā tikšanās
Reikjavīkā.
Skaidrs, ka tolaik mums nebija nedz pieredzes šādu tikšanos rīkošanā, nedz
atbilstošu tradīciju, nedz arī Eiropas līmeņa viesnīcu. Bet bija galvenais –
dzīvas sarunas, kurās piedalījās eksperti un radošās inteliģences pārstāvji,
augstskolu pasniedzēji, žurnālisti, tas ir, domājošā, intelektuālā padomju
“elite” (citas mums tolaik nebija, ja nu vienīgi nomenklatūra). Cilvēki zālē
ņēma mikrofonu, izteica viedokli, uzdeva jautājumus…
Tas, protams, tolaik nebija vienīgais šāda veida pasākums. Taču, cik
atceros, tieši šī konference Jūrmalā kļuva par pirmo vēstnesi, kas norādīja uz
pavasara iestāšanos. Tas bija laiks, kad pavērās iespēja sazināties –
veidojās vide intensīvam dialogam. Turklāt, pateicoties šīm sarunām Jūrmalā,
sākās stereotipu demontāža, bet stereotipu tolaik bija daudz vairāk nekā tagad.
Zinu, ka būs arī tādi, kas noteikti atgādinās, ka Gorbačovu 1980. gadu
beigās piekrāpa, aptina ap pirkstu, un tādēļ vien analoģija ar perestroikas
laiku ir bīstama un raisa bažas. Iespējams. Bet pat ja tas tā ir, bijušais
padomju līderis pats ļāva tā notikt, pats “bija priecīgs sevi maldināt”. Un
nevajag te jaukt to laiku, to kolosālo atmosfēru, noskaņojumu un liktenīgo
jēgu, kas radīja tik daudz iespēju un cerību! Protams, žēl, ka ne visas tās īstenojās
dzīvē: dzelzs priekškars tika iznīcināts fiziskajā pasaulē, taču tā vietā
miljoniem eiropiešu (un ne tikai eiropiešu) dvēselē un apziņā tika radīts jauns.
Kā reiz teica Krievijas ministrs Lavrovs, diplomātiem ir savs noteikums –
“neaizbiedēt vienošanos”. Kad ir ieskicēts risinājums vai radusies kompromisa
iespēja, diplomāts, kā ūdeni mutē ieņēmis, klusē tik ilgi, kamēr nebūs noņemti
pildspalvu uzgaļi un nebūs parakstīts ilgi gaidītais dokuments. Tas izskaidro
to, kāpēc Lavrova kunga kolēģi visā pasaulē cenšas neizpaust un lieto alegorijas.
Cita liela ir ar ekspertiem. Viņi nav diplomāti, viņi ir brīvāki un nav
angažēti amatos valsts dienestā. Manuprāt, tagad pareizāk būtu ekspertu
tikšanās rīkot lielākas atklātības apstākļos (starp citu, vārds “atklātība”
kļuva populārs tieši tolaik, 1980. gadu otrajā pusē).
Es te nerunāju par televīzijas šoviem, kuros panākumus un rezultātu nosaka
tas, cik dunku dalībnieki cits citam ir veltījuši. Šeit ir cits uzdevums – teikt
dažus vajadzīgus vārdus un rast kopējas domas. Un tam ir gan emocionāli, gan
racionāli jāatspoguļojas sabiedrības apziņā. Ar reportieru, kas ir kāri uz
spilgtiem izteikumiem un paziņojumiem, “uzlidojumu” vien neko nepanāksim un
lietu neiekustināsim. Līdz ar to ir vajadzīga vide, kas atsaucas procesam un
reaģē uz tā gaitu.
Manuprāt, Latvija šādai komunikācijai ir ideāli piemērota vieta. Gluži kā
divdīgļlapu augu sēkla tā daudzu jo daudzu gadu gaitā pastāv dalītā veidā, un
nekādi mēģinājumi (kādi mūsu vēsturē bijuši ne reizi vien) visur uzspiest vienu
vienīgo valodu nespēj to mainīt.
Divi Latvijas politiskās nācijas spārni – titulnācija un citādi runājošie –
balso atšķirīgi, uz dzīvē notiekošo reaģē atšķirīgi, kā arī atšķirīgi jūt un
uzņem jaunumus, atšķirīgi izmanto informāciju un pat pārdzīvo atšķirīgas
fobijas – tās nesakrīt un nesaskaras. Abas mūsu “sēklas daivas” pastāv dažādās
informācijas telpās, tāpēc to abu receptori kopā būs lielisks superjutīgs
dabisks indikators, kas skaļi dūks un signalizēs, kad ekspertu diskusijas kļūs
pārāk satraucošas vai pārāk vienpusējas. Līdzīgi kā ar velosipēdu – ja tas
nosveras uz vienu pusi, tad ķermeņa smaguma centrs jāpārvieto uz otru pusi,
citādi var nokrist un nekur netikt.
Latvija ir tipiska maza valsts, kurai ir pašai savas raizes un pašai savas
bailes. Bailes no “jaunas Jaltas” vai no “otras Minhenes” ir tas instinkts, no
kura pie mums iegūst degvielu, kas tiek lieta Latvijas ārpolitikas degvielas
tvertnē un kas Latviju virza arvien tālāk un tālāk uz Rietumiem. Tāpēc Latvija
apkārt notiekošo vienmēr vērtēs caur savu – proti, mazas valsts, kādu pasaulē
ir milzum daudz, – rūpju un baiļu prizmu.
Citiem vārdiem sakot, eksperti un diskusiju dalībnieki šeit, Latvijā, tiks
“pieskatīti” un atradīsies “zem lupas”, un tas viņiem liks būt atbildīgiem un
saprātīgiem. Eksperti ātri vien sapratīs, ka viņu runas un uzrakstītie teksti
tūlīt tiks pakļauti ārējai cenzūrai un saņems neobjektīvu ekspresvērtējumu.
Man nešķiet normāla tā bakhanālija, kas ASV sākās pēc Trampa atgriešanās no
Helsinkiem, kad viņam teju sāka pieprasīt personiskā tulka tulkojumu ierakstus.
Mums izdosies izvairīties no tādām histērijām un fobijām, ja diskusijas notiks
nevis vienkārši neitrālā, bet arī salīdzinoši atklātā un transparentā vidē.
Rīgai ir arī citas priekšrocības. Tā ir ērta no ģeogrāfiskā izvietojuma
viedokļa. Tai ir laba aviosatiksme ar Eiropu un pasauli, līdz ar to tā, bez
šaubām, ir piemērota šāda darba organizēšanai.
Procesam par labu nāks vēl viena Rīgas īpatnība, kuru dažkārt dēvē par
“spiegu tirgu”. Tā kā neesmu ārējās izlūkošanas speciālists, pieņemu, ka,
strādājot tieši šeit, Krievijas un ASV eksperti visiem ļoti vienkāršos dzīvi,
faktiski nepastarpināti sniedzot neviena neizkropļotu informāciju jebkurai no
ieinteresētajām pusēm.
Un vēl. Kā mums māca vēsture, mēdz būt “pareizās” un “nepareizās” sarunu vietas.
Piemēram, Krievijas–Japānas sarunas, kas noslēdza 1904.–1905. gada karu, notika
Amerikā. Kā atceras Krievijas vēstnieks grāfs Vitte, abas delegācijas toreiz
Amerikā tika uzņemtas viesmīlīgi, ar simpātijām un vēlmi veicināt sarunas un
palīdzēt vienoties. Un rezultāts nebija slikts. Bet bija Minhene, kur
piedalījās Čemberlens, Hitlers, Musolīni, Daladjē, un viņu panāktā vienošanās
nepastāvēja pat gadu. Tikšanās vietai jābūt veiksmi nesošai, un Latvija,
manuprāt, ir tieši tāda vieta.
Visbeidzot, piebildīšu to, ka Eiropas Savienībā pastāv prakse atbalstīt
projektus, kuri nāk no degradējošiem rajoniem. Jēga ir vienkārša: piesaistot
investīcijas un sabiedrības uzmanību, šādam objektam jākļūst par to dzinējspēku,
kas izvilks aiz sevis visu reģionu un kļūs par stimulu tā attīstībai.
Hrestomātisks piemērs ir Bilbao Spānijas ziemeļos, kas pēc Gugenheima muzeja uzcelšanas
no rūpnieciskas ostas pilsētiņas pārvērtās par mūsdienīgu Eiropas kultūras
centru.
Šajā kontekstā Latvija ir degradējošs
Eiropas reģions, kuram sarunu platformas izveidošana un, ja vēlaties, “Jaunās
Ženēvas” statusa iegūšana varētu ļaut kļūt par attīstības stimulu arī visai
Baltijai. Pārfrāzējot pāvesta encikliku, var teikt tā: “Pasaule – pilsētai,
pilsēta – pasaulei!”