Krievi Rietumos
2018. gada 2. novembrī
 "Baltic Beach Hotel", Jūrmala

“Krievi Rietumos”


9:00   Reģistrācija
10:00 Konferences atklāšana


Jānis Urbanovičs – “Baltijas foruma” prezidents, Latvija


10:20 Ievadrunas

Jevgenijs Lukjanovs – Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā

Džeimss Kollins – vēstnieks, Kārnegi Starptautiskā miera fonda padomnieks, ASV

Nils Ušakovs – Rīgas mērs


11:00 Pirmā daļa. Krievi Rietumos 

Laikam ejot, krievi bieži par savu dzīvesvietu izvēlējās Eiropas valstis. Pirmie vēsturiski pamanāmie masveida emigrācijas viļņi no Krievijas impērijas parādījās XIX gadsimta otrajā pusē. Šodien krievu tautas skaits ārpus mūsdienu Krievijas robežām sasniedz 30 miljonus.

Krievu tautu uzlūko dažādi: saskata gan draugus, gan ienaidniekus, bagātus un ne pārāk, “aizdomīgus” un noderīgus – katrs redz to, ko grib, un kas ir izdevīgi. Neapstrīdams paliek vien fakts, ka krievi, bet īpaši, ja viņu ir daudz, ietekmē jebkuru valsti, kurā viņi dzīvo pat miera laikā, nerunājot jau par konfliktsituācijām, kādas ir uzplaiksnījušas gana daudz pēdējo gadu laikā pēc konflikta Ukrainā 2014. gadā.

Attiecību pasliktināšanās starp Krieviju un Eiropas valstīm, īpaši Eiropas austrumos, un līdz ar to arī Eiropas Savienības rietumu partneriem (ASV, NATO) jaunā līmenī pacēla jautājumu par to, kas ir krievi – vai kāda jauna, nesaprotama, un tāpēc bīstama parādība, vai tomēr faktors, kas palīdz apvienot Eiropas kontinentu?

Igors Jurgens - Mūsdienu attīstības institūta priekšsēdētājs, “Baltijas Foruma” padomes priekšsēdētājs, Krievija

Referāta tēma: «Krievijas emigrācija un Eiropa:  no pagātnes, tagadnē, nākotnei.”

Boriss Cilevičs – Latvijas Saeimas deputāts, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas un PACE mazākumtautību tiesību apakškomitejas loceklis, Latvija

Referāta tēma: “Krievi Eiropā pēc 20 gadiem”

Anita Soboļeva –  “Ekonomikas augstskolas” universitātes Tiesību fakultātes docente, Krievija

Referāta tēma: “Krievi Eiropā pēc 20 gadiem”

Pål Kolstø – Oslo universitātes profesors, grāmatas “Jaunais Krievijas nacionālisms” autors, Norvēģija

Referāta tēma: «Krievi Norvēģijā un viņu uzskati par Putinu, Krieviju un visu pasauli»

 

12:00 Diskusija

13:00 – 14:00 Pusdienas


14:00 Otrā daļa. Krievijas - ASV dialogs. Kā iezīmējas pēckonflikta arhitektūra Krievijas un ASV attiecībās?

Konflikts ir acīmredzams un daudzpusīgs, tas uzņem apgriezienus un aug. Nav saskaņas par tā iemesliem, nav vēlmes saprast “partneri – pretinieku”.  

Konflikts tiek aktīvi ekspluatēts iekšpolitikā. Tā rezultātā pat hipotētisks dialogs ir nolemts pretdarbībai no ASV un Krievijas sabiedrības puses, kā arī citās partnervalstīs.

Tas viss, kā arī citas “inovācijas” informācijas laikmetā, kad pateiktais izplatās gaismas ātrumā, mudina konflikta dalībniekus pārvarēt “hibrīda” robežas un pāriet pie kara tradicionālā izpratnē un visiem līdzekļiem. Kas pēc tam? Kā no tā izvairīties? Kā un uz kādiem pamatiem būvēt oāzes – platformas neuzticības pārvarēšanai?


15:30 Trešā daļa. Konferences slēgtā daļa 

18:00 Konferences noslēgums

* * *

Moderatori

Sergejs Cipļajevs - Krievijas Tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmijas Ziemeļrietumu pārvaldes institūta juridiskās fakultātes dekāns, Krievija

Juris Paiders – Latvijas Žurnālistu savienības prezidents, Latvija

 

 Konferences dalībnieki 

Rodžers Breidijs – ģenerālis, 33. ASV Gaisa spēku komandieris Eiropā, ASV

Aivis Ronis – bijušais Latvijas satiksmes un ārlietu ministrs, Latvija

Aleksandrs Veršbovs – vēstnieks, bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks, “Atlantijas Padomes” Brenta Skoukrofta starptautiskās drošības centra pētnieks, ASV

Daniels RundeStratēģisko un starptautisko pētījumu centra (CSIS) viceprezidents, ASV

Ainārs Šlesers – loģistikas kompānijas "Euro Rail Trans" valdes loceklis, Latvija 

Mihails Gusmans - Informācijas aģentūras TASS ģenerāldirektora pirmais vietnieks, Krievija

Vjačeslavs Trubņikovs – atvaļināts ģenerālis, bijušais Krievijas ārējā izlūkdienesta direktors, Krievija

Ruslans Grinbergs - Krievijas Zinātņu akadēmijas ekonomikas institūta zinātniskais vadītājs, Krievija

Nadežda Arbatova - Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta (IMEMO RAN) Eiropas politisko pētījumu nodaļas vadītāja, Krievija

Kennets Zurčers – ASV vēstniecības Latvijā ekonomikas – politikas nodaļas vadītājs, ASV

Sallija Peintere - “Blue Star Strategies” līdzdibinātāja, “Atlantijas padomes” direktoru padomes locekle, ASV

Aleksandrs Dinkins - Pasaules Ekonomikas un starptautisko attiecību institūta RAN direktors, Krievija

Čārlzs Larsons – bijušais ASV vēstnieks Latvijā, kompānijas LS2 partneris, ASV

Jeļena Teļegina - Krievijas enerģētikas un ģeopolitikas institūta direktore, Krievijas naftas un gāzes universitātes Starptautiskā enerģētikas biznesa nodaļas dekāne, Krievija

Sergejs Kuļiks – Mūsdienu attīstības institūta Starptautiskās attīstības daļas direktors, Krievija

Justas Vincas Paleckis – bijušais Eiroparlamenta deputāts, Lietuva

Vitālijs Dimarskis – žurnāla “Diletants” galvenais redaktors un radio “Echo Moscow” Pēterburgā galvenais redaktors, Krievija

Sergejs Cipļajevs - Krievijas Tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmijas Ziemeļrietumu pārvaldes institūta juridiskās fakultātes dekāns, Krievija

Ivans Poļakovs – “Starpvalstu attīstības korporācijas” ģenerāldirektors, Krievija

Vjačeslavs Dombrovskis – analītiskā centra CERTUS direktors, Latvija


______________________________________________________________________

Pasākuma atbalstītāji







Latvija tā arī nav kļuvusi par Šveici, bet Rīgai ir iespēja kļūt par Jauno Ženēvu

Jānis Urbanovičs

Putina un Trampa tikšanās Helsinkos, kuru tik ilgi gaidīja un kura ASV ātri vien kļuva par indīgas kritikas objektu, manuprāt, daudzējādā ziņā izrādījās lietderīga. Pat neraugoties uz to, ka tās racionālie, pragmatiskie rezultāti ir vai nu tuvu nullei, vai arī mums nav zināmi.

Ceru, ka Trampa un Putina samits kļūs par pavērsiena punktu, no kura vēsturnieki vēlāk sāks jaunu laika skaitīšanu un kurš pavērs jaunu perspektīvu Amerikai, Krievijai, Eiropai un visai pasaulei, neskatoties uz visām pagaidām esošajām domstarpībām, pretrunām, neuzticēšanos. Ticu, ka šis samits kļūs par “pagrieziena punktu”, kas pasaules notikumu līkni vērsīs mazāk krasu un ekscentrisku. Katrā ziņā man ir cerības, un es rodu tām pamatojumu.

Pakavēšos pie konkrētas lietas, kura šīs tikšanās “sausā atlikuma” kontekstā man šķiet ļoti vērtīga. Es runāju par prezidenta Putina priekšlikumu izveidot Krievijas un ASV ekspertu padomi, kura “meklētu saskarsmes punktus un apzinātu to, kā divpusējo sadarbību ievirzīt stabilā pozitīvā trajektorijā”, tas ir, spēcīgu divpusēju (bet varbūt daudzpusēju?) komandu, kura varētu sagatavot izrāvienu un palīdzēt Aukstā kara grāmatu aizvērt pavisam.

Viņu vietā es šo darbu te nedarīšu, neanalizēšanu un priekšlikumus nesniegšu; esmu pārliecināts, ka labāk to darīt kolektīvi. Lai gūtu panākumus, viņiem ir jāveic nopietns intelektuāls (un arī fizisks) darbs, jāprot norobežot visu to propagandu, kura tagad neplūst varbūt vienīgi no kokakolas tirdzniecības automātiem. Tā ir ekspertu priekšrocība: paši būdami propagandas avoti un veidotāji, viņi reizēm spēj būt brīvi no tās.

Īsi sakot, esmu pārliecināts, ka eksperti to spēs. Mūsu – visu pārējo – uzdevums ir viņiem tajā palīdzēt. Bet laiki tagad ir tādi, ka domāt un šo darbu darīt vajag ātri. Pēdējo gadu pieredze liecina, ka negatīvā dinamika strauji palielinās un tai piemīt milzīga inerce. Ņemot vērā situācijas lielo neskaidrību, ārkārtīgi nervozo emocionālo fonu, tradicionālo komunikācijas kanālu piesārņotību (pat inficētību), masīvo propagandas slogu un vispārējo politisko infantilismu, jārīkojas gudri un akurāti.

Vēsturē ir daudz piemēru, kur “pareizas” sarunas ir beigušās bez rezultāta nevis tāpēc, ka puses nevēlējās panākt kompromisu, bet gan tāpēc, ka sarunas bija nepareizi organizētas: ne tajā veidā un ne tajā vietā. Fransuā de Kaljērs ir teicis, ka labs pavārs bieži vien veicina miera noslēgšanu. Tātad ir jāparūpējas arī par labiem pavāriem. Tagad svarīgākais uzdevums ir pasaulei radušos iespēju “neaizbiedēt”.

Putina priekšlikums izveidot divpusēju ekspertu padomi izskanēja preses konferencē, un no Trampa puses tas izpelnījās atzinīgu reakciju. Redzētā un dzirdētā iespaidā es jau pēc pāris dienām uz Maskavu un Vašingtonu nosūtīju vēstuli, kurā ierosināju par šā darba platformu izmantot Latviju. Uz jautājumu – kāpēc? – esmu gatavs sniegt savu pamatojumu.

Pirmām kārtām vēlos atgādināt vienu vēstures faktu. Pirms vairāk nekā 30 gadiem, 1986. gada septembrī, Jūrmalā, Latvijā, notika netriviāls un daudzējādā ziņā unikāls notikums: padomju un amerikāņu sabiedrības pārstāvju tikšanās. No amerikāņu puses notikuma iniciators toreiz bija Čatokvas institūts. Neraugoties uz to, ka ASV Latviju uzskatīja par okupētu teritoriju, šeit ieradās vairāki nopietni cilvēki no aizokeāna un, protams, arī no Maskavas.

Visu diskusiju detaļas es tagad neatcerēšos (diskusijas translēja gan padomju, gan Rietumu televīzijas), taču es labi atceros šīs tikšanās raksturu un noskaņojumu. Tā bija savā ziņā taustīšanās, iepazīšanās. Tiem, kuri interesējas par jaunāko vēsturi un perestroikas vēsturi, atgādināšu, ka burtiski dažas nedēļas pēc šīs konferences notika Gorbačova un Reigana vēsturiskā tikšanās Reikjavīkā.

Skaidrs, ka tolaik mums nebija nedz pieredzes šādu tikšanos rīkošanā, nedz atbilstošu tradīciju, nedz arī Eiropas līmeņa viesnīcu. Bet bija galvenais – dzīvas sarunas, kurās piedalījās eksperti un radošās inteliģences pārstāvji, augstskolu pasniedzēji, žurnālisti, tas ir, domājošā, intelektuālā padomju “elite” (citas mums tolaik nebija, ja nu vienīgi nomenklatūra). Cilvēki zālē ņēma mikrofonu, izteica viedokli, uzdeva jautājumus…

Tas, protams, tolaik nebija vienīgais šāda veida pasākums. Taču, cik atceros, tieši šī konference Jūrmalā kļuva par pirmo vēstnesi, kas norādīja uz pavasara iestāšanos. Tas bija laiks, kad pavērās iespēja sazināties – veidojās vide intensīvam dialogam. Turklāt, pateicoties šīm sarunām Jūrmalā, sākās stereotipu demontāža, bet stereotipu tolaik bija daudz vairāk nekā tagad.

Zinu, ka būs arī tādi, kas noteikti atgādinās, ka Gorbačovu 1980. gadu beigās piekrāpa, aptina ap pirkstu, un tādēļ vien analoģija ar perestroikas laiku ir bīstama un raisa bažas. Iespējams. Bet pat ja tas tā ir, bijušais padomju līderis pats ļāva tā notikt, pats “bija priecīgs sevi maldināt”. Un nevajag te jaukt to laiku, to kolosālo atmosfēru, noskaņojumu un liktenīgo jēgu, kas radīja tik daudz iespēju un cerību! Protams, žēl, ka ne visas tās īstenojās dzīvē: dzelzs priekškars tika iznīcināts fiziskajā pasaulē, taču tā vietā miljoniem eiropiešu (un ne tikai eiropiešu) dvēselē un apziņā tika radīts jauns.

Kā reiz teica Krievijas ministrs Lavrovs, diplomātiem ir savs noteikums – “neaizbiedēt vienošanos”. Kad ir ieskicēts risinājums vai radusies kompromisa iespēja, diplomāts, kā ūdeni mutē ieņēmis, klusē tik ilgi, kamēr nebūs noņemti pildspalvu uzgaļi un nebūs parakstīts ilgi gaidītais dokuments. Tas izskaidro to, kāpēc Lavrova kunga kolēģi visā pasaulē cenšas neizpaust un lieto alegorijas.

Cita liela ir ar ekspertiem. Viņi nav diplomāti, viņi ir brīvāki un nav angažēti amatos valsts dienestā. Manuprāt, tagad pareizāk būtu ekspertu tikšanās rīkot lielākas atklātības apstākļos (starp citu, vārds “atklātība” kļuva populārs tieši tolaik, 1980. gadu otrajā pusē).

Es te nerunāju par televīzijas šoviem, kuros panākumus un rezultātu nosaka tas, cik dunku dalībnieki cits citam ir veltījuši. Šeit ir cits uzdevums – teikt dažus vajadzīgus vārdus un rast kopējas domas. Un tam ir gan emocionāli, gan racionāli jāatspoguļojas sabiedrības apziņā. Ar reportieru, kas ir kāri uz spilgtiem izteikumiem un paziņojumiem, “uzlidojumu” vien neko nepanāksim un lietu neiekustināsim. Līdz ar to ir vajadzīga vide, kas atsaucas procesam un reaģē uz tā gaitu.

Manuprāt, Latvija šādai komunikācijai ir ideāli piemērota vieta. Gluži kā divdīgļlapu augu sēkla tā daudzu jo daudzu gadu gaitā pastāv dalītā veidā, un nekādi mēģinājumi (kādi mūsu vēsturē bijuši ne reizi vien) visur uzspiest vienu vienīgo valodu nespēj to mainīt.

Divi Latvijas politiskās nācijas spārni – titulnācija un citādi runājošie – balso atšķirīgi, uz dzīvē notiekošo reaģē atšķirīgi, kā arī atšķirīgi jūt un uzņem jaunumus, atšķirīgi izmanto informāciju un pat pārdzīvo atšķirīgas fobijas – tās nesakrīt un nesaskaras. Abas mūsu “sēklas daivas” pastāv dažādās informācijas telpās, tāpēc to abu receptori kopā būs lielisks superjutīgs dabisks indikators, kas skaļi dūks un signalizēs, kad ekspertu diskusijas kļūs pārāk satraucošas vai pārāk vienpusējas. Līdzīgi kā ar velosipēdu – ja tas nosveras uz vienu pusi, tad ķermeņa smaguma centrs jāpārvieto uz otru pusi, citādi var nokrist un nekur netikt.

Latvija ir tipiska maza valsts, kurai ir pašai savas raizes un pašai savas bailes. Bailes no “jaunas Jaltas” vai no “otras Minhenes” ir tas instinkts, no kura pie mums iegūst degvielu, kas tiek lieta Latvijas ārpolitikas degvielas tvertnē un kas Latviju virza arvien tālāk un tālāk uz Rietumiem. Tāpēc Latvija apkārt notiekošo vienmēr vērtēs caur savu – proti, mazas valsts, kādu pasaulē ir milzum daudz, – rūpju un baiļu prizmu.

Citiem vārdiem sakot, eksperti un diskusiju dalībnieki šeit, Latvijā, tiks “pieskatīti” un atradīsies “zem lupas”, un tas viņiem liks būt atbildīgiem un saprātīgiem. Eksperti ātri vien sapratīs, ka viņu runas un uzrakstītie teksti tūlīt tiks pakļauti ārējai cenzūrai un saņems neobjektīvu ekspresvērtējumu.

Man nešķiet normāla tā bakhanālija, kas ASV sākās pēc Trampa atgriešanās no Helsinkiem, kad viņam teju sāka pieprasīt personiskā tulka tulkojumu ierakstus. Mums izdosies izvairīties no tādām histērijām un fobijām, ja diskusijas notiks nevis vienkārši neitrālā, bet arī salīdzinoši atklātā un transparentā vidē.

Rīgai ir arī citas priekšrocības. Tā ir ērta no ģeogrāfiskā izvietojuma viedokļa. Tai ir laba aviosatiksme ar Eiropu un pasauli, līdz ar to tā, bez šaubām, ir piemērota šāda darba organizēšanai.

Procesam par labu nāks vēl viena Rīgas īpatnība, kuru dažkārt dēvē par “spiegu tirgu”. Tā kā neesmu ārējās izlūkošanas speciālists, pieņemu, ka, strādājot tieši šeit, Krievijas un ASV eksperti visiem ļoti vienkāršos dzīvi, faktiski nepastarpināti sniedzot neviena neizkropļotu informāciju jebkurai no ieinteresētajām pusēm.

Un vēl. Kā mums māca vēsture, mēdz būt “pareizās” un “nepareizās” sarunu vietas. Piemēram, Krievijas–Japānas sarunas, kas noslēdza 1904.–1905. gada karu, notika Amerikā. Kā atceras Krievijas vēstnieks grāfs Vitte, abas delegācijas toreiz Amerikā tika uzņemtas viesmīlīgi, ar simpātijām un vēlmi veicināt sarunas un palīdzēt vienoties. Un rezultāts nebija slikts. Bet bija Minhene, kur piedalījās Čemberlens, Hitlers, Musolīni, Daladjē, un viņu panāktā vienošanās nepastāvēja pat gadu. Tikšanās vietai jābūt veiksmi nesošai, un Latvija, manuprāt, ir tieši tāda vieta.

Visbeidzot, piebildīšu to, ka Eiropas Savienībā pastāv prakse atbalstīt projektus, kuri nāk no degradējošiem rajoniem. Jēga ir vienkārša: piesaistot investīcijas un sabiedrības uzmanību, šādam objektam jākļūst par to dzinējspēku, kas izvilks aiz sevis visu reģionu un kļūs par stimulu tā attīstībai. Hrestomātisks piemērs ir Bilbao Spānijas ziemeļos, kas pēc Gugenheima muzeja uzcelšanas no rūpnieciskas ostas pilsētiņas pārvērtās par mūsdienīgu Eiropas kultūras centru.

Šajā kontekstā Latvija ir degradējošs Eiropas reģions, kuram sarunu platformas izveidošana un, ja vēlaties, “Jaunās Ženēvas” statusa iegūšana varētu ļaut kļūt par attīstības stimulu arī visai Baltijai. Pārfrāzējot pāvesta encikliku, var teikt tā: “Pasaule – pilsētai, pilsēta – pasaulei!”  


Mūsu partneri


                                

                                


                                           


Par mums raksta



Created with Mozello - the world's easiest to use website builder.

 .