"Turcija ES: kas Latvijai sakāms?"

2005. gadu iezīmēja nozīmīgs pagrieziena punkts Eiropas Savienības vēsturē: pēc vairāk nekā 40 gadus ilgās tuvināšanās sākās oficiālas sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai.

Gan Turcijas eventuālā pievienošanās ES, gan neizbēgami grūtais ceļš pretim šim mērķim izraisa kaislīgas diskusijas Eiropā. Dalība ES noteikti veicinātu Turcijas transformāciju, bet vienlaikus mainītu arī pašu ES. Tieši tāpēc ir īpaši svarīgi rast atbildes uz jautājumiem, kuri pēdējos gados izraisījuši vislielākās domstarpības: cik lielā mērā Turcija spēj adaptēties politisko un sociālo vērtību vidē, ko iemieso Eiropas Savienība? Kādā veidā iespējamā imigrācija no Turcijas ietekmēs Eiropas valstu jau tā trauslo multikulturālo balansu? Vai Turcijas iekšējo reformu process, kam jātuvina valsts ES, attīstās pietiekami veiksmīgi?

Ar mērķi sākt sabiedrisko diskusiju par šiem jautājumiem Latvijā, 28. aprīlī Baltijas forums, Eiropas Komisijas pārstāvniecība un Eiropas Parlamenta Informācijas birojs rīkoja konferenci "Turcija ES: kas Latvijai sakāms"?

Dalībnieki

Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Rīgā vāditājs Māris Graudinš, Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja pienākumu izpildītāja Inese Stepiņa un Baltijas foruma pētniecības direktors Viktors Makarovs atklāja konferenci ar ievadrunām. Runas teica Džems Ozdemirs, Eiropas Parlamenta deputāts no Vācijas, Latvijas ārlietu ministrijas ES departamenta direktors Normunds Popens, Turcijas vēstnieks Latvijā Durajs Polats, Viktors Makarovs, Turcijas ministru prezidenta biroja ES nacionālās programmas direktore Nilgjūna Arisana Eralpa, Latvijas universitātes politisko un sociālo pētījumu institūta direktos Nils Muižnieks, Briseles Brīvās universitātes un Eiropas politisko studiju centra pētniece Senema Ajdina, rakstnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš. Pēc runām sekoja paneļdiskusijam kurā piedalījās arī Latvijas ārpolitikas institūta direktors Atis Lējiņš, Sorosa fonda Latvija izpilddirektora vietnieks Pēteris Viņķelis un žurnāliste un mākslas kritiķe Ivonna Veiherte.

Turcija un ES : vai puse ceļa noieta?

Atklājot konferenci, Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Rīgā vāditājs Māris Graudinš atcerējās par Eiropas parlamenta rezolūciju, kurā tika rekomendēta iestāšanās sarunu uzsākšana ar Turciju. Viņš atzīmēja, ka lielākā daļa Latvijas eirodeputātu balsoja pret šo rezolūciju vai arī atturējās. Viņš atgādināja, ka parlaments īpaši uzsvēra nepieciešamību Turcijai atzīt Kipras republiku, kā arī godīgi izvērtēt savu pagātni, īpaši Otomāņu impērijas attieksmi pret armēņu iedzīvotājiem. Graudinš atzīmēja, ka iestāšanās sarunu rezultāts šobrīd nav zināms, bet neatkarīgi no to iznākuma Turcijas un ES attiecības kļūs jo ciešākas tuvākajos gados.

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītāja Inese Stepiņa apsveica faktu, ka iespējamā Turcijas dalība ES kļuvusi par diskusiju priekšmetu Latvijā, kurā iesaistīti ne tikai eksperti, politikas veidotāji un lēmēji, bet arī nevalstiskās organizācijas. Turcijas pusei viņa ieteica sekot Komisijas prezidenta Durao Barrozu aicinājumam „iekarot eiropiešu sirdis un prātus".

Baltijas foruma pētniecības direktors Viktors Makarovs uzsvēra, ka uzsakot diskusiju par Turcijas integrāciju ES, Latvija pozicionē sevi kā valsti, kurai rūp ne tikai tiešie un taustāmie labumi no ES dalības, kā strukturālie fondi, bet arī globālie Eiropas nākotnes jautājumi.

Eiropas parlamenta deputāts Džems Ozdemirs izdarīja nelielu ekskursu vēsturē, atgādinot, ka septiņdesmitajos gados Vācija piedāvāja eiropeisko perspektīvu Grieķijai un Turcijai. Grieķija pieņēma šo piedāvajumu un 1981.gadā kļuva par ES dalībvalsti. Savukārt, toreizējā Tucijas valdība piedāvājumu noraidīja, pamatojot, ka aiz tā slēpjoties „imperiālistu alkatīgie plāni ekspluatēt turku tautu". Šādas „tuvredzīgas attieksmes" dēļ Turcija zaudējusi vēsturisku iespēju tuvināties ES. Taču tagad, notiekot sarunām par iestāšanos ES, šī kļūda tiekot labota. Ozdemirs atzīmēja, ka šis process rada spēcīgu stimulu „Turcijas iekšējo reformu procesam, tuvinot valsti Eiropas standartiem demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas jomās. Pateicoties ES iestāšanās procesam, Turcija arī sāk diskutēt par jautājumiem, kuri agrāk skaitījās tabū. Piemēram, vēsture. „Nav nevienas valsts, kas varētu lepoties ar to, ka tās vēsturē nebija nepatīkamu vai pat kaunpilnu notikumu. Bet ja Turcija vēlas kļūt par vienotas Eiropas projekta sastāvdaļu, tai ir godīgi jāizvērtē sava vēsture", teica Ozdemirs. Šajā sakarā viņš apsveica dažus soļus, ko pēdējā laika spērusi Turcijas valdība, piemēram, atbalstot konferenci par armēņu traģēdiju 1915. gadā. Vēl pirms pāris gadiem šādas konferences rīkošana būtu bijusi neiedomājama. Cits tabū, kas tiek gāzts, ir kurdu jautājums. ES iedvesmoto reformu procesā ievērojamajai kurdu minoritātei Turcijā tiek piešķirtas kulturālas un lingvistiskas tiesības.

Ozdemirs arī mēģināja kliedēt bažas par iespējamo masveida turku strādnieku migrāciju uz Eiropu pēc Turcijas pieņemšanas ES. Vinš teica, ka tas ir „mīts", jo lielākā daļa turku sagaida vairāk investīciju un darba vietu mājās, nevis iespēju pievienoties turku strādnieku armijai ārzemēs. Pieskaroties šajā kontekstā Latvijai, viņš piebilda, ka jebkurā gadījumā turku srādnieki drīzāk dosies darba meklējumos ekonomiski attīstītākajās Eiropas valstīs.

Turcijas vēstnieks Latvijā Durajs Polats pievērsās Turcijas un ES attiecību vēsturei, atzīmējot, ka uzreiz pēc Turcijas republikas izveidošanas tās dibinātājs un pirmais prezidents Kemals Atatjurks viennozīmīgi izvēlējās eiropeizāciju kā valsts iekšējās un ārējās politikas pamatkursu. Šis kurss bauda gan elites, gan lielākās iedzīvotāju daļas atbalstu. Jau 1963.gadā, kad tika parakstīts pirmais asociācijas līgums starp Turciju un ES, toreizējais Eiropas komisijas prezidents Valters Halšteins atzina, ka Turcija ir Eiropas daļa. Turcija bija starp Eiropas padomes dibinātājvalstīm. Tā iestājās NATO 1952.gadā, un kopš tā laika ir bijusi uzticama Eiroatlantiskās alianses dalībniece. Pēdējos gados Turcija devusi ievērojamu ieguldījumu miera uzturēšanas operācijās, it īpaši Afganistānā. Arī mūsdienās, Turcijas gaisa spēki patrulē Baltijas gaisa telpu. Viss minētais parāda, cik „savstarpēji saistīti ir Turcijas un Eiropas likteņi", teica vēstnieks Polats. Tātad, tas ir tikai dabiski, ka Turcija meklē dalību ES, kas nozīmētu „pēdējo pieturu šajā ilgajā eiropeiskajā ceļojumā", uzsvēra vēstnieks. Vinš noraidīja „bieži dzirdamo argumentu Francijā un Vācijā, ka Turcijas iestāšanās politiski vājinās ES". Tieši otrādi, Turcijas dalība dos papildus labumus ekonomikā, drošībā, Eiropas kopējā ārpolitikā, jo Turcija ir griboša un spējīga ieguldīt visās šajās jomās savus resursus un ekspertīzi. Vēstnieks arī noraidīja „priviliģētās partnerības" iespēju, jo tā izslēgtu Turciju no piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesos Eiropas līmenī. „Turcija vienkārši vēlas iegūt pilnvērtīgās dalībvalsts statusu, protams, ar visu atbildību, ko šāds statuss nes", secināja Polats.

Latvijas ārlietu ministrijas ES departamenta direktors Normunds Popens pauda Latvijas valdības atbalstu Turcijas integrācijai ES. Vinš ar gandarījumu atzīmēja, ka Latvijas un Turcijas saites attīstās visai dinamiski, par ko liecina fakts, ka Turcija ir Latvijas iedzīvotāju iecienitākais maršruts vasaras brīvdienām. Arī ekonomiskās attiecības starp abām valstīm veiksmīgi attīstās. Latvija un Turcija jau ir NATO sabiedrotās, atgādināja Popens. Par galvenajiem Latvijas atbalsta Turcijai iemesliem Popens minēja eirointegrācijas pozitīvo ietekmi uz iekšējo reformu gaitu, drošības apsvērumus, potenciālo pienesumu NATO un ES attiecību uzlabošānā, kā arī milzīgo Turcijas tirgu. Turcijas iestāšanās ES arī, pēc Popena domām, pierādīs, ka „ES nav slēgts kristiešu klubs, bet vieta, kur dažādu tautību un ticību cilvēki var sadzīvot harmonijā".

Popens atzīmēja, ka šīs eiropeiskās vīzijas īstenošanai Turcijai vēl būs jāparvara daži nopietni šķēršļi. Viens no tiem ir Kipras jautājums. Arī cilvēktiesību situācijā ir nepieciešami uzlabojumi. No ES puses, šādas lielas, relatīvi nabadzīgas valsts uzņemšana prasīs nopietnu institucionālu un finansiālu pielāgošanos.

Progress acīmredzams, bet vairāki izaicinājumi priekšā

Turcijas ministru prezidenta biroja ES nacionālās programmas direktore Nilgjūna Arisana-Eralpa detalizēti izklāstīja iestāšanās sarunu procesu. Viņa atzina, ka „Turcijas lielums, demogrāfija un ģeogrāfiskais stāvoklis padara par to īpašu gadījumu salīdzinājumā ar iepriekšējiem paplašināšanas raundiem". Neskatoties uz to, viņa cer, ka „pret Turciju tiks piemēroti strikti, bet taisnīgi iestāšanās kritēriji". Viņa rakturoja Turcijas reformas kā „kluso revolūciju". Starp nozīmīgākajām reformām viņa minēja tiesību piešķiršanu mācīt kurdu valodā privātās mācību iestādēs un veikt radio raidījumus šājā valodā. Valdība arī veic dialogu ar visiem Turcijas sabiedrības slāņiem par valsts ES dalības nozīmi un perspektīvām.

Briseles Brīvās universitātes un Eiropas politisko studiju centra pētniece Senema Ajdina uzsvēra, ka daudz tika darīts pēdējos gados, lai tuvinātu valsts likumdošanu Eiropas standartiem. Viņa īpaši atzīmēja progresu civili-militārajās attiecībās. Viņa aicināja ES izturēties pret Turciju taisnīgi, piemērojot tai tos pašus kritērijus un prasības, kā valstīm, kas iekļāvās ES iepriekšējo paplašināšanās kārtu rezultātā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Turcijas reformu procesu īpaši veicina labvēlīgie ārējie apstākļi. Savukārt, ja iestāšanās galamērķis kļūst pārāk neskaidrs, tas var palēnināt reformas.

Latvijas universitātes Politisko un sociālo pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks plašāk pievērsās Turcijas ES dalības pozitīvajai pusei, akcentējot šīs valsts ieguldījumu reģionālajā drošībā, transatlantiskajā sadarbībā un energoresursu no Azerbajdžānas un Centrālāzijas piegādes drošībā. Ja Turcija netiks pieņemta ES, tai būs tiesības uzskatīt ES par „kristiešu klubu", domā Muižnieks. Tajā pašā laikā, viņš norādīja uz izaicinājumiem, kas Turcijai ir priekšā: nabadzība, liels lauksaimniecības sektors, skeptiska sabiedriskā doma daudzās ES valstīs. Viņš atzīmēja, ka saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām, daudzi cilvēki Latvijā baidās no imigrācijas no Turcijas. Taču nepieciešams izvairīties no jautājuma vienkāršošanas un izglītot cilvekus, jo „imigrācija ir ekonomiski vajadzīga", teica Muižnieks.

Viktors Makarovs izvērsa Latvijas sabiedriskās domas attieksmes pret Turciju un tās eiropeiskām ambīcijām tēmu. Ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā atbalstu un sadarbībā ar Baltijas forumu Latvijas vadošā socioloģisko aptauju firma SKDS veica aptauju par šiem jautājumiem. Saskaņā ar rezultātiem, 52% Latvijas iedzīvotāju ir neitrāla attieksme pret Turciju, 22% ir negatīvas jūtas pret šo valsti, un tikai 14% attieksme ir labvēlīga. Kas attiecas uz Turcijas dalību ES, 28% to atbalsta, 41% ir pret to, un 32% atturējās no atbildes. Interesanti, ka 16% no tiem, kam labvēlīga attieksme pret Turciju, nostājas pret tās dalību ES. To vidū, kas atbalsta Turciju ES, visbiežāk dzirdētie argumenti ir „lai stājas, ja viņi to vēlas" un „tas viņiem palīdzēs veikt reformas". Turcijas iestāšanās ES pretinieki visbiežāk savu nostāju pamato ar „svešas kultūras, reliģijas, mentalitātes" argumentu. Ievietojot šos datus plašākā kontekstā, ko sniedz dažu iepriekšējo aptauju rezultāti, Makarovs secināja, ka Latvijas sabiedrībā pastāv „problēmas ar toleranci pret musulmaņiem". Demokrātiska, plaukstoša Turcija varētu spēlēt nozīmīgu lomu šādas neiecietības pārvarēšanā.

Rakstnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš norādīja uz pieaugošo nacionālismu Turcijā, kas cita starpā izpaužas grāmatas „Trešais pasaules karš" popularitātē. Šajā grāmatā pārādīts, kā turki atrod sabiedroto Krieviju un kopā iekaro Eiropu. Bērziņš brīdināja pret šāda veida „demagoģiskajām utopijām", un aicināja gan Turciju, gan ES turpināt savstarpējo tuvināšanos. Tai pašā laikā Bērziņš atgādināja, ka turku kultūras bagātības gadsimtiem ilgi ir iedvesmojušas eiropiešus. Turcija vienmēr esot bijusi Europas nāciju koncerta sastāvdaļa. Tāpēc, „Eiropas orķestris bez kemana - turku vijoles - būs nepilnīgs", secināja Bērziņš.

Diskusijas kopsavilkums

Vai Turcija un ES ir gatavas viena otrai?

Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka savā pašreizējā stāvoklī nedz Turcija, nedz ES ir gatavas viena otrai. Turcijai vēl jāveic ievērojami uzlabojumi tik dažādās jomās, kā cilvēktiesības, armijas loma, sieviešu un minoritāšu stāvoklis, vēstures jautājumi uc. Savukārt, kā, cita starpā, parādīja Eiropas konstitūcijas izgāšanās referendumos Frāncijā un Nīderlandē, ES pārdzīvo krīzi, kura izpaužas arī zināmā pagurumā no paplašināšanās. Šajā kontekstā vienas lielas, relatīvi nabadzīgas musulmaņu valsts dalības ES „pārdošana" Eiropas sabiedriskajai domai ir visnotaļ grūts izaicinājums. Tomēr, ja Turcijas reformu process attīstīsies veiksmīgi, un ES atgūs savu iepriekšējo dinamismu, perspektīvas abu pušu attiecībām varētu būt spilgtākas.

Galvenie diskusijas jautājumi

Eiropas robežas

Latvijas ārpolitikas institūta direktors Atis Lējiņš pauda viedokli, ka Turcija būtībā nav Eiropas valsts un norādījā uz augošo islāma fundamentālismu musulmaņu pasaulē. Viņš uzsvēra, ka Eiropai ir nepieciešamas „tuvas un draudzīgas" attiecības ar Turciju. Taču Turcijas pieņemšana ES ir cita lieta. Ja tas notiks, tad nebūs argumentu, lai atteiktu eventuālu Marokas vai Alžīrijas lūgumu pievienoties ES. Arisana-Eralpa stingri iebilda pet šādu argumentu. Viņa atgādināja, ka ES līguma 49.pants pieļauj iespēju „jebkurai Eiropas valstij, kas atbilst zināmiem kritērijiem, iestāties ES". Turcijas pieteikumu ES akceptēja, savukārt Marokas noraidīja, pamatojot to, ka „Maroka nav Eiropas valsts". Attiecībā pret radikālā islāma briesmām, Arisana-Eralpa bilda, ka „Turcijas islāms atšķiras no Tuvo Austrumu valstīs praktizētā, turku islāms ir mērenāks".

Reformu process un armijas loma

Sorosa fonda-Latvija izpilddirektora vietnieks Pēteris Viņķelis uz jautājumu, vai Turcija un ES ir gatavas viena otrai, atbildēja noraidoši. Taču nākotnē šī situācja varētu mainīties, ja abas puses pārdzīvos dziļu transformāciju. ES jāatrisina savas problēmas, tai ir jākļūst par īsto brīvās tirdzniecības zonu, jāreformē vairāki politikas virzieni, īpaši Eiropas kopējā lauksaimniecības politika. Savukārt, arī Turcija atrodas radikālu reformu procesā: pārējā no centralizētas, nacionālistiskas un militarizētas valsts uz atvērtāku, demokrātiskāku un plurālistisku. Pašlaik armija „satur šo valsti kopā". Taču pastāv risks, ka armija līdz galam nav pārliecināta, ka sarunu process tiešām novedīs līdz dalībai ES, nevis destabilizēs valsti, izraisot separātisma un fundamentālisma vilni. Senema Ajdina atbildēja, ka armija joprojām ir institūcija, kas bauda vislielāko cieņu Turcijā, un tā kopumā ir par labu iestājai ES. Tajā pašā laikā, lai izvairītos no negatīvām sekām Turcijas eirointegrācjas procesā, ES jādod skaidri signāli, ka tā izturas pret Turciju taisnīgi un nepiemēro tai dubultstandartus.

Vaicāta, vai neiestāšanās ES nozīmētu „katastrofu" Turcijai, Ajdina atbildēja noraidoši. Ir saikne starp ārējiem un iekšējiem faktoriem. ES ir spēcīgs ārējais faktors, bet nebūtu pareizi nenovērtēt iekšējo pro-reformisko dinamiku Turcijā. Ja ES dalības perspektīvas kļūst pārāk neskaidras, tas varētu negatīvi ietekmēt reformu tempu, taču tas nenovedīs pie „valsts sagraušanas".

Sieviešu situācija

Ajdina atzīmēja, ka ievērojams progress tika sasniegts šajā jomā pēdējos gados, bet daudzas problēmas joprojām vēl nav atrisinātas. Kā galvenās problēmas tika minētas Turcijas sabiedrības patriarhālā kultūra un grūtības ar pieeju izglītībai dažos valsts reģionos. Arisana-Eralpa piebilda, ka dzimumu vienlīdzība Turcijā „nav perfekta". Pastāvot lielas atšķirības sieviešu situācijā valsts rietumu un austrumu daļās, kā arī starp pilsētām un lauku rajoniem. Bet pēdējos gados, reformu procesa kontekstā, lielāka uzmanība tiek pievērsta reālās dzimumu vienlīdzības sasniegšanai. Turcijas parlamentā darbojas komisija, kas ir veltīta sieviešu tiesībām. Dažas nozīmīgas reformas tika veiktas. Piemēram, agrāk, lai dabūtu darbu, sievietēm bija jāiegūst vīru atļauja. Tagad šis noteikums ir atcelts. Arisana-Eralpa īpaši atzīmēja sieviešu tiesību organizāciju un citu pilsoniskās sabiedrības struktūru lomu so pozitīvo pārmaiņu īstenošanā.

Vēstures jautājumi

Attiecībā pret Otomāņu impērijas apsūdzībām armēņu genocīdā, Ajdina uzsvēra vēstures godīgas, atvērtas izpētes nozīmīgumu, kas vienmēr prasa laiku. Bet ir kritiski svarīgi, ka diskusijas par šo jautājumu Turcijā ir sākušas un attīstās.

Baltijas forume pētnieks Eldars Mamedovs atgādināja, ka Turcijas valdība atbalstīja 2005. gadā rīkoto konferenci Stambulā par 1915. gada traģiskajiem notikumiem, pauda gatavību atvērt valsts arhīvus un piedāvāja Armēnijas pusei izveidot kopīgu vēsturnieku komisiju, lai vispusīgi izpētīt šos notikumus. Taču Armēnijas valdība uz šiem piedāvājumiem nav reaģējusi pozitīvā veidā.

Džems Ozdemirs piebilda, ka neviena valsts nevar lepoties ar to, ka tās vēsture ir nevainojama. Dažām Eiropas valstīm arī ir grūtības savas vēstures godīgā izvērtēšanā, piemēram, beļģiem sakarā ar viņu rīcību Kongo. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka ir svarīgi turpināt 1915.gada traģēdijas izpēti.

Turcijas tēls Eiropā

Arisana-Eralpa pastāstīja par komunikācijas stratēģiju, kuras mērķis ri informēt par ES Turcijā un par Truciju ES. „Mēs mācāmies no citu valstu pieredzes iestāšanās procesā, un cenšamies neatkārtot viņu kļūdas", viņa teica. Arisana-Eralpa īpaši pievērsās bažām par turku strādnieku pieplūdi Eiropā pēc valsts iestāšanās ES. Patiesībā, viņa teica, turku pilsoņi sagaida no ES dalības vairāk investīciju un darba vietu mājās, nevis iespēju emigrēt uz Eiropu.

Žurnāliste un mākslas kritiķe Ivonna Veiherte pauda stingru pārliecību, ka „tautas diplomātijai" jāspēlē centrālā loma mītu un pārpratumu par Turciju un turkiem kliedēšanā. Pamatojoties uz personīgās pieredzes, viņa teica, ka viens no efektīvākajiem veidiem, kā veicināt labāku izpratni par Turciju un tās tautu, ir attīstīt izglītojošu tūrismu. Turcijas ES integrācijas procesā jānostiprina cilvēciskā dimensija.