„Integrācijas procesi un starpnacionālās attiecības Latvijā"

2005. gada 15. decembrī Baltijas forums rīkoja diskusiju par integrācijas procesiem un starpnacionālajām attiecībām Latvijā ar cerību, ka uzskatu radikālisms ir savienojams ar kompromisa meklējumiem. Uz diskusiju tika uzaicināti sabiedrisko organizāciju pārstāvji un pazīstami debatētāji no latviešu un krievvalodīgo pusēm ar visumā radikāliem un pretstatītiem uzskatiem. Diskusijas mērķis bija rast konstruktīvus risinājumus esošajām problēmām, nevis turpināt uzskaitīt oponentu kļūdas.

Diskusijas rezultātā bija plānots atbildēt uz četriem iepriekš izstrādātiem jautājumiem:

1. Kādus konkrētus soļus jau ir spēruši latvieši un krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji, lai uzlabotu starpnacionālās attiecības mūsu sabiedrībā?

2. Kādi „desmit soļi", nākot pretī viens otram, vēl būtu jāsper gan latviešiem, gan krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem?

3. Kā attīstīsies starpnacionālās attiecības Latvijā tuvākajos gados?

4. Kāds būtu ideālais nacionālais nokārtojums Latvijā uz tālāko perspektīvu?

Diskusijas vadītāja, politoloģe Ilze Ostrovska, savā uzrunā uzvēra, ka šāds pasākums ir vai nu ļoti nokavēts, vai arī no tā sagaidāmi kādi jauni risinājumi un idejas. Viņa lūdza klātesošos iztikt bez vispārīgu lozungu izmantošanas, kas tika darīts pēdējo 15 gadu laikā, jo tas ir vienīgais veids kā nonākt pie kopsaucēja. Ostrovska atzina, ka, neskatoties uz milzīgajām summām, kas iztērētas integrācijas procesiem, sabiedrībā joprojām risinās dezintegrācijas process, ko veicina pozīcijā esošās partijas. Esošo situāciju integrācijas jomā Ostrovska izvērtēja kā neapmierinošu. „Diskusija ir rīkota, lai mēģinātu rast konstruktīvus risinājumus, nevis pārmetumu izteikšanai," atgādināja Ostrovska.

Latvijas krievu kopienas apvienotā kongresa (OKROL) līdzpriekšsēdētājs Mihails Tjasins sāka uzstāšanos ar pārmetumu organizatoriem, ka diskusijā ir krass krievu kopienas pārstāvju pārsvars. Viņaprāt, par konstruktīviem risinājumiem var būt runa tad, ja abas Latvijas lielākās etniskās grupas būtu pārstāvētas vienlīdzīgā skaitā. Uzdevis jautājumu, kāds kopīgais mērķis ir visai Latvijas sabiedrībai kopumā, viņš pats atbildēja - ka tāda neesot, bet par tādu varētu kalpot Latvijas kā plaukstošas valsts veidošana. Šādu risinājumu Tjasins atzina par piemērotu sabiedrības konsolidācijas aspektu. „Baltijas foruma" direktors Aleksandrs Vasiļjevs paskaidroja, ka oponenti uz diskusiju bija uzaicināti līdzsvarotā skaitā, taču uzaicinātie LR Saeimas un Eiro parlamenta deputāti uz diskusiju neieradās. Turpinot uzaicināto loka tematiku, Tjasins atzīmēja, ka viņam nav īpaši interesanti runāt ar politiķiem, drīzāk ar sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, uz ko apvienības „Visu Latvijai!" aktīvists Dmitrijs Mironovs oponēja, ka viņš neredz izteiktu robežu starp politisko un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem. Atbildot uz Mironova jautājumu, Tjasins atzīmēja, ka sabiedriskas organizācijas nenosprauž par mērķi nonākšanu pie varas, bet gan pārstāv sabiedrības intereses.

Aģentūras „Epicentrs" direktors Andrejs Voroncovs atzīmēja, ka konsolidācijas problēmas ne mazākā mērā ir arī latviešu vidū. Kontaktus starp latviešiem un krieviem Latvijā Voroncovs nosauca par nepilnīgiem. Viņš uzsvēra, ka 93% ierēdņu Latvijā ir latvieši. Viņaprāt, nav normāla situācija, ka Latvijā etnisko minoritāšu pārstāvji uzskata par godu izcīnīt vietu valsts pārvaldes opozīcijā. Krievu kopiena ir autsaideru lomā, tādēļ tajā nedarbojas sociālais lifts. Voroncovs uzsvēra, ka 40% valsts iedzīvotāju liktenis ir zem jautājuma zīmes, pie tam neviens neredz, kāda var būt izeja no šī strupceļa, kas negatīvi iespaido visu valsts attīstību kopumā. Runājot par integrācijas procesiem, Voroncovs atgādināja, ka Francijā darbojās tā pati integrācijas sistēma - pataisīt par francūžiem nepilsoņus, savukārt par šī sociālā eksperimenta sekām bija šokēta visa pasaule.

Diskusijas vadītāja Ilze Ostrovska izteicās par Voroncova teikto, apšaubot, ka krieviem Latvijā ir izslēgta sociālā augšupeja un ka krievu ekonomiskā labklājība būtu krasi zemāka par latviešu dzīves līmeni. Andrejs Voroncovs atbildēja aizskarot vēl vienu dezintegrējošu faktoru - izglītības reformu. „Jauni krievvalodīgi cilvēki slikti saprot valsts valodā pasniegto mācību vielu. Agrāk izglītības inspektori tiešām sekoja līdzi izglītības kvalitātei, bet tagad tikai skaita procentus, lai tik valsts valodā pasniegto priekšmetu nebūtu mazāk par reformas noteiktajiem 60%. Slikto valsts valodas zināšanu dēļ ir izslēgta iešana pa sociālām kāpnēm," tā Andrejs Voroncovs. Viņš gan atzina, ka savos uzskatos ir ļoti subjektīvs un spriež pēc sevis redzētā. Tā, piemēram, pēc braucieniem uz Latgali viņam kā biznesmenim rodas nepārvarams pesimisms.

8. Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins savā runā centās atspēkot Tjasina un Voroncova secinājumus. To, ka krievu uzvārds traucē politiskai karjerai un kavē sociālo izaugsmi, Kiršteins nosauca par vienu no daudzajiem mītiem, kurus izplata krievu prese. Runājot par pilsonības problēmu kā integrācijas kavēkli, Kiršteins atgādināja Austrijas pieredzi, kur 1945. gadā pēc Otrā pasaules kara beigām pilsonību nepiešķīra nevienam kara laikā ieceļojušam vācietim, bet no Nīderlandes tai pat laikā izraidīja no valsts pat mūķenes. Savukārt Latvijā tolaik notika masveida naturalizācija. Par izglītības reformu Kiršteins piemeklēja salīdzinājumu ar Franciju, kur saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) principiem netiek diskutēts par arābu skolām, lai arī atzīmēja, ka problēmu skolu sistēmā netrūkst. „Ir noziedzīgi, ka Latvijā ir divas izglītības sistēmas, kur vienā māca vēsturi pēc Lužkova sponsorētām vēstures grāmatām," tā Kiršteins par izglītības satura un standartu nesaskaņotību. Aleksandrs Kiršteins padalījās ar valdošo plāniem pēc Saeimas vēlēšanām ieviest latviešu valodas mācīšanu piecgadīgajiem bērniem tādā līmenī, lai pirmklasnieki perfekti pārzinātu valodu. Kiršteins aicināja vārdu ‘asimilācija' nepataisīt par briesmoni, jo tas nenozīmē aizmirst savas saknes. Kiršteins atzina runas par sociālo diskrimināciju pēc etniskās pazīmes par blefu.

Komentējot Kiršteina vārdus, Tjasins atzīmēja, ka nevajadzētu Latviju salīdzināt ar citām ES dalībvalstīm. Par galveno argumentu Tjasins atzina faktu, ka Latvijas neatkarības pasludināšana notika parlamentārā veidā ar visu kopienu līdzdalību, tāpēc ir nepareizi tagad ignorēt vienas kopienas intereses un uzskatīt latviešu monopolu Latvijas politiskajā pārvaldē par pašsaprotamu. Tjasins nosauca par nekorektu Francijas piemēru. „Mēs dzīvojam klanu valstī. Tā nav demokrātiska. 15 gadus nav notikušas demokrātiskas vēlēšanas, jo, tīši spekulējot ar pilsonības likumu, tika panākts, ka trešdaļa iedzīvotāju netiek pielaisti pie vēlēšanām. Latvija nav arī nacionāli demokrātiska. Arī pamatnācijas intereses netiek ņemtas vērā, jo Latvijas politika ir plānveida cīņa par palikšanu pie varas," tā Mihails Tjasins. Jautāts, vai viņa teiktais nozīmētu, ka viņš ir par pilsonības nulles variantu, Tjasins paskaidroja, ka, viņaprāt, šis variants Latvijā nekad netiks panākts, tāpēc viņš iestājas par mazāk populistisku labojumu pilsonības likumā - lai 15 gadu pastāvīgas uzturēšanās valstī būtu pietiekošs nopelns, lai piešķirtu Latvijas pilsonību. Dmitrijs Mironovs uz to iebilda, ka, viņaprāt, „15 gadu notupēšana valstī nav iemesls piešķirt pilsonību". Viņš atzīmēja, ka pilsonību nevar uzskatīt par dāvanu, kuru piešķir kuram katram, bet gan par lielu godu. Ilze Ostrovska nomierināja oponentus ar pastāstu, ka Lielbritānijā kāds politiķis, vaicāts par viņa viedokli jautājumā, kādā līmenī jābūt valsts valodas zināšanām, lai varētu piešķirt pilsonību, atbildējis, ka gana ir ar tādām valodas zināšanām, lai cilvēks spētu aizpildīt nodokļu deklarāciju. Ar to Ostrovska atgādināja, ka krievvalodīgie ir tādi paši nodokļu maksātāji kā latvieši.

Sabiedriskās organizācijas „Latvijas Krievu kopiena" (LKK) prezidents Vjačeslavs Altuhovs nolasīja vēl nepublicētu, līdz ar to plašai sabiedrībai nezināmu LKK nākotnes skatījumu, kas izklāstīts desmit soļu veidā, kuru realizācija nozīmētu sabalansētu latviešu un krievvalodīgo prioritāšu sadalījumu. Starp šiem pasākumiem bija arī prasība atļaut vērsties valsts pārvaldes institūcijās un arī saņemt atbildi krievu valodā, kā arī novatoriska ideja piešķirt krieviem kvotu pašvaldību vēlēšanās proporcionāli etniskajam sastāvam. Vairāki diskusijas dalībnieki, tostarp, laikraksta „Час" žurnālists, OKROL valdes loceklis Igors Vatoļins atzīmēja, ka viņi, lai arī jūtas piederīgi krievu kopienai, tomēr neuzskata šo prasību sarakstu par attiecināmu uz viņu personīgajiem un plašākas krievvalodīgo kopienas uzskatiem.

Savā runā otrs „Час" pārstāvis diskusijā Aleksandrs Malnačs atgādināja, ka pat Ulmaņa laikā netika slēgtas krievu skolas, darbojās krievu ģimnāzijas. Viņš izteica neizpratni, kāpēc, atjaunojot pirmās neatkarības likumus, tiek veikta filtrācija. Piemēram, attiecībā pret pilsonības likumu. Malnačs aicināja paskatīties uz šodienas dzīves reālijām, nevis visas problēmas reducēt uz labu vēstures zināšanu. Turpinot Tjasina aizsākto tematu par politisko un sabiedrisko organizāciju atšķirībām, Malnačs atzīmēja, ka nesaskata būtiskas atšķirības. „Sabiedriskās organizācijas ir piebarotas, tādēļ tām ir dažādi uzskati," tā Malnačs, „Tas pats notiek arī politiskās organizācijās." Tad Kiršteins ar Malnača līdzdalību apsprieda šodienas iecienīto terminoloģiju, proti, okupāciju.

„Mēs tikai uzskaitām to, kas mūs šķir," ar secināja Ilze Ostrovska, izdzirdējusi okupācijas apspriešanu, un atgādināja, ka vēl nav apspriests neviens no diskusijas izvirzītajiem jautājumiem. Diskusijas vadītājas tematiku pārņēma Voroncovs: „Vai mēs gribam objektīvu sarunu, vai arī stāstīt vēsturi atkarībā no tā, kādu sabiedrisku organizāciju mēs šeit pārstāvam."

„Visi ir ieinteresēti savu padoto labklājības celšanā," tā Vatoļins, iezīmējot diskusijā saturīgāku pavērsienu, „Vajadzētu aicināt visus Latvijas iedzīvotājus uzņemties atbildību par šīs valsts labklājības celšanu." Vatoļina oponents pēc preses ceha Ināra Mūrniece, saņēmusi uz jautājumu - kādi būtu tie kompromisi, ar kādiem rēķinās krievu puse - atbildi, ka krievi varētu apzināties valsts valodu par vienīgo oficiālo valodu, bijusi manāmi neapmierināta, jo, viņasprāt, šis pašsaprotamais fakts neesot nekāds kompromiss. Ināra Mūrniece, runājot par kompromisiem, atzīmēja, ka repatriācija ir tas jautājums, no kura latvieši neatkāpsies un bez kura risināšanas nevar būt runas par pilnvērtīgu integrāciju. Vatoļins atzīmēja, ka Latvijā viss ir salīdzinoši mierīgi, jo šādus jautājumus cilvēki nepārnes sadzīviskā līmenī.

OKROL līdzpriekšsēdētājs vēsturnieks Viktors Guščins secināja, ka integrācijas-asimilācijas process noveda pie acīmredzamām sekām demogrāfiskā situācijā. „Latvijā ir ilglaicīgs demokrātijas deficīts," tā Guščins, turpinot Tjasina aizsāktas pārdomas par Latvijas reālo valsts iekārtu. „Nevar spekulēt ar vēsturiskiem faktiem, tas neveicina integrāciju. Ar vēstures pētīšanu jānodarbojas vēsturniekiem, bet ne politiķiem," atzina Guščins. „Vēsturē pastāv zināma paritāte - oponentiem vienmēr ir ar ko atbildēt pretī," tā Malnačs, mēģinādams slēgt vēstures tematiku.

Ilze Ostrovska aicināja diskusijas dalībniekus meklēt latviešu un krievu saskarsmes punktus, nevis atsvešināšanās aspektus. „Ir neracionāli apspriest jautājumu „Kas vainīgs?", kurā katrai pusei allaž būs pretstatīti uzskati, labāk nodarboties ar aktuālāku „Ko darīt?" jautājumu!" tā Ostrovska.

Savu ieguldījumu deva psiholoģe Anna Soboļeva. Viņa atzina, ka krievvalodīgie sevi traktē kā objektu, nevis subjektu šajā valstī, tādā veidā veicinot pastāvošo attieksmi pret viņiem. Psiholoģe veltīja metaforu lojalitātes tematam, kas nozīmē lojalitāti nevis valstij, bet gan projektam „Latviskā Latvija". Šajos procesos Soboļeva saskata lielu zemūdens akmeni: „Kas vienai nācijai ir labi, citai ir nesaprotami. Krieviem pirmais raksturojuma punkts ir slinkums, pat tad, ja vajag labo aizstāvēt no ļaunā. To veiksmīgi izmanto politiskā elite. Pastāv politiskais monopols, un etniskās kopienas to pieļauj." Psiholoģe komentēja diskusijā plaši apspriesto Francijas integrācijas iznākumu. Viņa atzīmēja, ka visa pamatā ir pastāvošie dubultstandarti. „Pirmais arābu migrantu vilnis Francijā apzināti gāja uz politisko diskrimināciju, bet viņu bērni pēc Francijas likumdošanas jau ir pilnvērtīgi pilsoņi. Šī acīmredzamā dubultstandartu politika arī detonēja," tā Soboļeva.

Tuvāk diskusijas noslēgumam vārdu ņēma Krievu sabiedrības Latvijā priekšsēdētāja vietnieks Eduards Gončarovs: „Konsolidācija ir tukšs vārds. 80% krievu iestājas par to, lai Latvijā būtu divvalodība. Kas var piespiest krievus Latvijā konsolidēties? Latviešiem tas ir skaidrs - tā ir Saeima, kas pārstāv latviešu intereses." Gončarovs izteicās par diskusijas izvirzīto jautājumu par „desmit tuvināšanās soļiem" kā par tukšu runāšanu. Pēc viņa prognozēm abas puses turpinās bārstīties ar savstarpējiem apvainojumiem vēl vismaz divus turpmākos gadus.

Ar saviem secinājumiem par diskusiju tuvāk tās noslēgumam dalījās arī politologs Kristiāns Rozenvalds, kurš rezumēja: „Neorganizējiet vairāk šādas diskusijas. Dienas kārtībā izceliet ekonomiskās problēmas, piemēram, inflāciju. Mākslīgais integrācijas jautājums pārvērš diskusiju vēstures pulciņa modelī. Ja pusēm nav ko pārrunāt, izņemot vēsturiskos aizvainojumus, tad varbūt nevajag runāt vispār," tā Rozenvalds. Diskusijas rezumēšanas tematu turpināja Viktors Guščins, kas aicināja skatīties nākotnē un uzsvēra, ka demokrātijas deficīta dēļ Latvijas starpvalstu attiecības arī turpmāk pasliktināsies. Savos secinājumos Aleksandrs Malnačs atzīmēja, ka nacionālisms nav kaut kas nemainīgs. „Tas var būt progresīvs un vest vienotu valsti nākotnē, bet var būt destruktīvs un graut valsti," tā Malnačs. Viņš atbalstīja vairākkārt izskanējušo domu par demokrātijas krīzi: „Mēs gribam ieviest demokrātiju Irākā, tai pat laikā Latvijā to neuzskatām par vajadzīgu."

Diskusiju rezumēja arī tās vadītāja Ilze Ostrovska. Viņa atgādināja, ka sabiedrisko organizāciju uzdevums integrācijas jomā ir veidot kopīgu platformu, uz kuras būtu iespējama sabiedrības konsolidācija. „Veidot dialogu ir praktiski neiespējami, neskatoties uz to, ka pretējās puses sēž gudri cilvēki," teica Ilze Ostrovska, piebilstot, ka ir pārsteigta par to, ka sabiedrisko organizāciju pārstāvji ir daudz erudītāki, nekā viņa līdz šim ir domājusi. „Vēl arvien oponenti runā stereotipiem, vēl arvien meklējam pretstatus. Mēs nerunājam pēc būtības, kas ir ekonomikā, nevis vēsturē vai valodniecībā. Lielākā nelaime ir tā, ka sabiedrībai nav kopīga viedokļa par attīstības ceļu," secināja Ostrovska.