Attīstības stratēģija Latvijai. Atslēgas vārds - «labklājība»

2004. gada 6. decembrī

«Uz zināšanām balstīta labklājības sabiedrība: alternatīva Latvijas attīstības stratēģija?» - tā sauc NVO «Baltijas forums» projektu. Tā mērķis ir izstrādāt un apspriest alternatīvas, uz nākotni orientētas Latvijas sociāli ekonomiskās attīstības stratēģijas iespējas un nepieciešamību. Piedāvājam projekta pirmās diskusijas, kas notika 2004. g. 6. decembrī,apkopojumu latviešu valodā.

Būtiskākajos jautājumos ekspertu vidū pastāv vienprātība par Latvijas attīstības vīziju. Pastāvošās stratēģijas pietiekami labi atspoguļo reālo situāciju, kā arī pareizi definē vēlamos attīstības mērķus. Šādā ziņā šīs stratēģijas veicina pozitīvo attīstību. Tas attiecas gan uz Nacionālo attīstības plānu (NAP) laika posmam no 2003. līdz 2006. gadam, gan uz 2000. gadā izstrādāto ilgtspējīgas attīstības koncepciju «Latvija: no vīzijas uz darbību». Taču acīmredzams ir arī tas, ka šīs stratēģijas pagaidām netiek efektīvi īstenotas. Tas liek domāt, ka gan šiem dokumentiem, gan sabiedrībai kopumā ir skaidrība par vēlamajiem mērķiem, bet trūkst skaidrības par prioritātēm. Jāsāk diskusija par to, kuri mērķi ir svarīgākie. Ierobežoto resursu situācijā jālemj, kas jāupurē, lai sasniegtu prioritāros mērķus. Šādi politiski lēmumi nav iespējami, ja par tiem nav izpratnes sabiedrībā.

No diskusijā teiktā izriet divas principiālas problēmas, kas apdraud Latvijas ilgtermiņa sociālekonomisko attīstību. Pirmais ir ierobežotie sociālie un cilvēkkapitāla resursi, otrais - valsts politiskā nespēja aktīvi rīkoties, lai veicinātu sociālekonomisko attīstību. Labklājības modeļu analīze skar abus aspektus, norādot ne tikai uz problēmām, bet arī, vedinot uz domām par iespējamiem risinājumiem.

Runājot par pirmo aspektu, labklājības sabiedrības, it īpaši to ziemeļvalstu variantā, pamatnostādnēs akcentē sociālā un cilvēkkapitāla izšķirošo nozīmi. Tā trūkums Latvijā ir uzskatāms par vienu no galvenajiem šķēršļiem sabiedrības attīstībai, tajā skaitā arī ekonomikas jomā.

1. Latvijas sabiedrībā trūkst sociālā kapitāla (uzticības un solidaritātes). Tam ir divi negatīvi efekti: pirmais ir vispārējās ekonomiskās darbības efektivitātes samazināšanās kopumā. Otrais ir sociālā atstumtība, kas īpaši skar divas lielas sociālā riska grupas - bezdarbniekus un jauniešus. Labklājības sabiedrības koncepcija pastāv, pateicoties pārliecībai, ka valsts spēj apzināti palielināt sociālo kapitālu. Tas ir sasniedzams, radot sociālo un ekonomisko drošību, kurā uzticēšanās un solidaritāte starp indivīdiem kļūst vieglāka.

2. Tikpat aktuāls ir cilvēkkapitāla palielināšanas izaicinājums. Diemžēl diskusija vēlreiz parādīja, ka, neņemot vērā problēmas apzināšanos un attīstības koncepciju pastāvēšanu, cilvēkkapitāla problēma kļūst arvien asāka. Latvijā tiek tērēts iepriekšējo paaudžu intelektuālais kapitāls, kaut arī ir skaidrs, ka paļaušanās uz lēto darbaspēku kā ekonomiskās izaugsmes resursu ir strupceļš. Ekspertu vidū valda vienprātība, ka valstij ir aktīvi jārīkojas, lai vairotu sabiedrības cilvēkkapitālu. Piemēram, doma, ka nepieciešams investīciju palielinājums izglītībā un zinātnē, neizraisa lielas diskusijas. Taču nav vienprātības par to, kāds būtu optimāls šo investīciju sociālais profils. Cik liela daļa no ierobežotajiem resursiem jāinvestē elitārajā izglītībā un zinātniskajos projektos un cik liela daļa jātērē, lai paaugstinātu vidējo izglītības līmeni, garantējot tās sociālo pieejamību un izplatību? Labklājības sabiedrības koncepcija paredz, ka tieši cilvēkkapitāla plašums un sociālās izslēgšanas novēršana ir fundamentālie sociālekonomiskās attīstības priekšnoteikumi. Tā noliedz «izcilības saliņu ignorances jūrā» modeli.

Šajā kontekstā sociālā un cilvēkkapitāla veicināšana kļūst par vērtību jautājumu. Labklājības sabiedrības koncepcijas vērtību pamats ir sociālā vienlīdzība, kas izpaužas vienlīdzīgu iespēju garantēšanā. Mūsdienīga šīs vērtības interpretācija vienlīdzību traktētu kā sociālo iekļaušanu. Šeit nonākam līdz svarīgajam jautājumam, par kuru Latvijas sabiedrībā, kā arī ekspertu vidū nav vienprātības: cik lielā mērā valsts var veicināt sociālo vienlīdzību, neizskaužot indivīda brīvību un tirgus ekonomikas efektivitāti. Izvirzot labklājības sabiedrības koncepciju, ceram veicināt atklātu un brīvu vērtību diskusiju arī Latvijā.

No diskusijas izriet arī secinājumi attiecībā uz otro minēto problēmu - valsts un politisko institūciju lomu sociālekonomiskās attīstības veicināšanā. Realizējot labklājības modeļus, izšķiroša ir valsts spēja efektīvi pārdalīt līdzekļus. Klasiskais liberālais viedoklis diktē, ka šī nespēja principiāli piemīt jebkurai valstij, tāpēc arī nebūtu vēlams cerēt uz lielāku valsts lomu sabiedrības sociālo un sabiedrisko resursu pārvaldē. Taču ir iespējama arī cita interpretācija, proti, ka valsts var lielākā mērā uzņemties sociālā investora lomu, tas pat būtu vēlams, ja notiktu līdz ar valsts un politiskās sistēmas efektivizēšanu.

Ir acīmredzami, ka Latvijas politiskā sistēma pagaidām bieži vien bremzē un kļūst par šķērsli konkrēto reformu plānu īstenošanai. Ir jādiskutē par šo šķēršļu pārvarēšanas ceļiem. Īpaši svarīga ir doma, kurai laika ierobežojumu dēļ pirmajā diskusijā netika pievērsta uzmanība, proti, ka mūsu piedāvātās attīstības koncepcijas iekļaušanai sabiedrības dienas kārtībā pašai par sevi var būt pozitīva nozīme. Pozitīva, uz nākotni vērsta diskusija, kaut arī asa un prestatījumu pilna, kļūtu par sabiedrības integrējošo faktoru un rosinātu Latvijas sabiedrību aktīvāk piedalīties demokrātijas pilnveidošanā.

Aicinādami uz diskusiju par Latvijas attīstības stratēģijām, par izejas punktu izvirzījām labklājības sabiedrības koncepciju. Apspriedes norise parāda, ka šī koncepcija mūsu sabiedrībā nav pietiekami analizēta, kā arī to, ka pamatīga diskusija par labklājības sistēmas aspektiem un izaicinājumiem joprojām nav ierasta. Tajā pašā laikā varam secināt, ka Latvijas ekspertu kopa ir nobriedusi nopietnai sarunai par labklājības modeļiem. Diskusijā paustie viedokļi stiprināja mūsu pārliecinātību, ka tieši ap šo koncepciju var norisināties auglīga apspriede par Latvijas sociālekonomiskās attīstības alternatīvām. Nesenā diskusija sasniedza savu mērķi - «izzondēja», kā mūsu sabiedrības attīstības izaicinājumus uztver eksperti.

Tuvākās nākotnes uzdevums ir divējāds. Pirmkārt, diskusijas jāpadara kvalitatīvākas, lai atbildes uz izaicinājumiem pamatotu labklājības sabiedrības koncepcija un pieredze. Šajā procesā jākoordinē vairāku ekspertu atziņas, formulējot jaunus, agrāk neizvirzītus jautājumus. Otrkārt, diskusijā jāiesaista plašāka sabiedrība, padarot to par publisku, nevis tehnokrātisku procesu. Arī šo mērķu sasniegšanā mēs ceram uz diskusijas dalībnieku aktīvu un kritisku dalību.

Diskusijas izklāsts (saīsināts)

Vai ir nepieciešams vienots ilgtermiņa attīstības dokuments?

Edvīns KARNĪTIS, ekonomists, LU vadošais pētnieks: «Ilgtermiņa mērķu īstenošanai ir nepieciešama politisko spēku vienotība. Šeit interesanta ir lietuviešu un īru pieredze: nacionāls vienošanās dokuments par kopējo attīstības līniju. Ņemdama vēra lietuviešu pieredzi, parakstot šo dokumentu 1998. gadā, valdības mainās, taču zināma pārmantojamība ir saglabājusies. Arī mēs varētu panākt Saeimas līmenī atbalstu vienotam attīstības virzienam, tādējādi nodrošinot stabilitāti īstermiņa valdības apstākļos. Laimīgā kārtā visas valdības ir bijušas labējas, ģenerālais attīstības virziens nav mainījies, taču svārstības un uzsvaru maiņa tomēr ir pārāk liela. Labāk, lai šis konceptuālais dokuments ir, nekā tā nav. Ilgtspējīga, visaptveroša stratēģija ir jāapstiprina Saeimā.»

Jānis URBANOVIČS, Saeimas deputāts (TSP), Baltijas foruma prezidents: «Prakse rāda pretējo: daudzajām deklarācijām, pat likumiem un Satversmei ir niecīga nozīme praktiskajā politikā. Manuprāt, tas arī ir iemesls tam, ka mēs ilgi diskutējam un pēc pieciem gadiem atgriežamies pie tās pašas diskusijas.»

Ojārs KEHRIS, ekonomikas eksministrs, «Ekonomistu apvienība-2010» prezidents: «Mūsu politiskajā sistēmā labās idejas bieži tiek apgāztas, lai konkurents neiegūtu lielāku atbalstu. Konsensuss tika panākts, vienojoties par stabilu makroekonomisko attīstību, bezdeficīta budžetu. Ja mēs tādu vienošanos varētu panākt par veselības aprūpes un izglītības jautājumiem, tas būtu ļoti labi. Kā to panākt? Šajā brīdī diskusija pāriet cita plāksnē - tie ir demokrātijas jautājumi. Taču jautājumā par dokumenta apstiprināšanu Saeimā - uzskatu, ka tas neko daudz nedos. Svarīgāk ir panākt zināmu konsensusu sabiedrībā par svarīgiem attīstības jautājumiem.»


Zināšanu sabiedrības koncepcija: Latvijas situācijas analīze

Edvīns KARNĪTIS: «Pārfrāzējot: vai mums ir daudzas alternatīvas, kādā veidā iet uz priekšu? Attīstības mērķis (jeb nacionālās intereses) ikvienai valstij jebkurā laikā ir viens - dzīves kvalitātes pieaugums. Dzīves kvalitāte ir labklājība, ilgtspējība un drošība.

Ja mēs atmetam tādas ekstremālas lietas kā ofšoru paradīze un satelītvalsts iespējas, atliek tikai viens reāls resurss - zināšanas, inovācijas, jaunrade, gudrība - uz kā pamata tad ir iespēja veidot zināšanu ekonomiku. Citu ilgtermiņa resursu es neredzu. Un līdz ar to arī nav citas alternatīvas.

Lūk, zināšanu resursa problēmu raksturojums: 3000-4000 bērnu neapmeklē skolu; pašreizējais vidusskolas absolventu skaits neatbilst tam, kas ir vajadzīgs uz zināšanām bāzētai attīstībai, līdz ar to jautājums par obligāto vidējo izglītību kļūst aktuāls. Augstskolas līmenī vecā problēma - maz mācās dabas zinības un inženierzinības. Mūža izglītība jau šodien ir kļuvusi par nepieciešamību. Smadzeņu noplūde gan no laukiem uz pilsētām, gan no Latvijas vispār. Kopumā šis resurss ir neliels (mazā valstī citādi nemaz nevar būt), taču tas ir fragmentēts visos līmeņos: pētnieciskajā - starp augstskolām un zinātniskajiem institūtiem; biznesā (uzņēmumi ir nelieli) un visvairāk posmā starp produkta izstrādi, zinātni un biznesu. Biznesa inovatīva kapacitāte ir neliela gan ieguldīto līdzekļu, gan pēc iesaistītā darbaspēka ziņā.

Līdz ar to, ja mēs izvēlamies iet šo ceļu, rodas tādi aktuāli jautājumi kā: valsts atbalsta programmas, inovatīvo darbību stimulējoši nodokļi, institucionālie procesi. Būtiska ir vienotu prioritāšu noteikšana: tautsaimniecībai, zinātnei, izglītībai utt. Prioritātes parādīs, uz kurām nozarēm koncentrēties.

Pasaules bankas pētījumi rāda, ka mūsu situācija ir uzlabojusies: tehnoloģiju vidē, uzņēmēju un institucionālajā darbības vidē. Savukārt samazinājās: skolnieku skaits vidusskolās un zinātnieku skaits. Sabiedrībā parādījās stingri izteikta neticība, mazs uzņēmības un riska līmenis (taču, lai attīstītu inovatīvās darbības citādi nav iespējams), un zems pašvērtējums.

Arī zināšanu jomā nepieciešams menedžments: koordinācija, virzība, ikviena cilvēka lomas apzināšanās, kas noslēdzas ar koordinētu darbību. Tāpēc optimāla ir koordinēta attīstība, kas atbilst mūsu interesēm.

Skolēniem traucē tas, ka valstij nav savas ilgtermiņa virzības: ko mācīties un vai vispār mācīties? Ja mēs varētu jauniešiem paradīt ilgtermiņa virzību - uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošanu, jaunatnei parādītos stimuls mācīties arī dabas zinības, inženierzinības.»

Viktors MAKAROVS, Baltijas forums: «Nopietns jautājums ir izglītības sociālais aspekts. Latviešu valodā tas varētu skanēt «izcilības saliņas ignorances jūrā». Mēs varam runāt par investīciju palielināšanu izglītībai, taču jautājums ir, kā tās tiks izmantotas? Uzceļot elitāru skolu Rīgas centrā, vai arī tās ir vajadzīgas, lai dotu izglītību visiem un mums nebūtu mazizglītotu cilvēku.»

Elmārs GRĒNS, LZA profesors: «Sabiedrībā cirkulē apgalvojums: mūsu sekmes vai neveiksmes ir atkarīgas no tā, cik labi mēs varam izmantot savas zināšanas, tātad, tā ir uz zināšanām balstītā sabiedrība. Nevienas citas alternatīvas nav. Taču man ir lielas aizdomas, ka Latvija jau ir izvēlējusies citu ceļu.

Lisabonas stratēģijā postulēts, ka zinātniskai darbībai jāvelta ne mazāk kā 3% no IKP. Latvijā pētniecībai no valsts budžeta tiek veltīti 0.24 % no IKP. Taču drūmāka situācija ir attiecībā uz IKP, kas nāk no privātkapitāla jeb biznesa struktūrām, kam būtu jāsasniedz optimāli 2%. Pēc oficiālās statistikas ir tikai 0.15%. Taču arī tā daļēji ir fikcija, jo šie 0.15% pēc Ekonomikas ministrijas un Pasaules bankas pētījumiem, ir ārzemju telekomunikāciju firmu inovatīvās aktivitātes. Citādi mēs nemaz tik dramatiski neatpaliekam. Mani satrauc šī lielā atstarpe starp 0.15% un 2%.

ES zinātnes finansējums Latvijā sastāda aptuveni 30% no pētniecībā izmantotajiem līdzekļiem. Citās ES valstīs tie ir tikai 3%. Vēl nav novērtēts vai tas ir labi, vai slikti. Finansu ziņā tas tiešām ir iespaidīgi - 30%. Vai ES finansētie pētījumi atbilst mūsu nacionālajām interesēm? Vai tas nemaina mūsu zinātņu un augsto tehnoloģiju strukturēšanas politiku?

Zinātnieki nespēj piedāvāt pakalpojumus neeksistējošai modernai rūpniecībai, arī mūsu rūpniecībai nav nepieciešama augstas kvalitātes zinātne. Mēs, zinātnieki, esam spiesti pārdot savu intelektuālo potenciālu uz Rietumiem, nerodot pieprasījumu savā valstī. Šeit mēs atgriežamies pie uzticības jautājuma starp valsti un sabiedrību, starp valdību un sabiedrību. Mēs neesam spējīgi upurēties un ziedoties.

Runājot par jaunāko paaudzi - notiek smadzeņu noplūde. Ja mēs zaudējam intelektuālo kapacitāti, tad nevaram arī pacelt pētniecisko līmeni. Viss ir savstarpēji saistīts. Tas viss ved uz atsevišķu saliņu esamību, bet tā nav vispārējā parādība. Zināmā mēra mēs tērējam iepriekšējo paaudžu rezerves, jo piemēram, Organiskās sintēzes institūts veidojās PSRS apstākļos, tam bija milzīgi resursi, pašlaik tie izsīkst.

Ņemot vērā to, ka Latvija ir neliela valsts, ir iespējami divi modeļi: 1) attīstīt fundamentālu zinātni, pie tam nevis izmeklētus virzienus, bet maksimāli visus, tādējādi nodrošinot kvalitatīvu izglītību universitātēs, atsakoties no šauras nacionālas orientācijas, gan studentu, gan pasniedzēju ziņā. Ienākot ārzemju profesoriem, mēs diezgan ātri izvētīsim korporatīvo universitāšu vidi, parādīsies citi kritēriji 2) jāizvēlas prioritātes, kas iederas nākotnes tehnoloģiskās inovācijas līknē un tur jāinvestē līdzekļi. Tie varētu būt 2-3 virzieni.»

Edvīns KARNĪTIS: «Padomju laikos visiem tehniskajiem un bioloģiskajiem institūtiem pasūtījumi nāca ne jau no Latvijas uzņēmumiem. Globalizācijas procesu pastiprināšanās dēļ, mums ar šo lietu ir jārēķinās. Cerēt, ka mēs varam izmantot tikai Latvijas resursus mēs nevaram. Vai šīs lietas ir iespējams sabalansēt?»

Feliciāna RAJEVSKA, LU profesore: «Mēs esam lielas problēmas priekšā, jo nevarēsim adekvāti atbildēt uzjaunajiem tehnoloģiskiem izaicinājumiem saglabājot ka obligāto tikai pamata izglītību.»

Edvīns KARNĪTIS: «Aktuāls jautājums: kāpēc ārvalstu investīcijas netiek ieguldītas zināšanu ietilpīgās nozarēs? Vai tā ir investoru neticība nākotnei, jo tās ir ilgtermiņa investīcija? Vai tas ir krējuma smelšana un investors ir šaubīgs?»


Ekonomikas attīstība

Ojārs KEHRIS: «Daudz dzirdam par to, ka esam pēdējā vietā pēc IKP rādītājiem ES. Tas rada mazvērtības kompleksus. Un tā ir taisnība - mēs esam pēdējā vietā. Taču jāņem vēra tas, ar ko mēs sacenšamies...No sportiskā viedokļa ir ļoti labi sacensties ar valstīm, kas jau ilgu laiku ir ES, un ar tām, kurām 50 gadus ir bijusi sava nauda, armija, robežas. Mums ir jāņem labākais no visiem modeļiem. Arī pieminētā Somija daudz ko tehnoloģiskā ziņā pārņēmusi no ASV.»

«Cilvēkresursos svarīgi ieguldīt vairāk, taču ieguldīt kā nācijā (ģimenēs, uzņēmumos, valstī) un tam ir jārada apstākļi. Mums ir ielikti pareizie ekonomiskie pamati: privātīpašums, stabila banku sistēma, stabili makroekonomiskie rādītāji. Taču ir tādi jautājumi, kas desmitiem gadu netika risināti. Tā ir izglītība, kurai vajadzīga kvalitāte. Veselības aprūpe un tiesu sistēma, sabiedrības integrācijas jautājumi: tie ir svarīgi politiķu dienas kārtības jautājumi.»

Viktors AVOTIŅŠ, publicists: «Ķēķis strādā labi, bet ēdnīcā nav ko ēst, proti, makroekonomiskie rādītāji ir labi, banku sistēma stabila, bet pārējās četras sfēras, kas nosaka cilvēka vērtību, atstātas novārtā (veselība, izglītība, tieslietas). Tā ir pretruna.»

Alf VANAGS, Baltijas starptautiskās ekonomiskās politikas studiju centra direktors: «Kāpēc Latvijā ir tik maz jaundibinātu uzņēmējdarbību skaits? Gribētu identificēt tādu jēdzienu kā sociālais kapitāls. Viens no galvenajiem iemesliem mūsu apstākļos ir uzticības trūkums. Starp tautu un valdību, kā arī starp pašiem uzņēmējiem. Sociālā kapitāla trūkums bremzē uzņēmējdarbības attīstību. Secinājums: Latvija ir kļuvusi par M.Tečeres valsti, kura ir teikusi: «Society, society, there is no society, only individuals». Tas ir trūkums, ko nevar atrisināt ar likumdošanu.»


Sociālā sfēra

Feliciāna RAJEVSKA: «Mūsu sabiedrības diagnoze - izteikts solidaritātes trūkums. Savukārt reformātoru sludinātais sociālās politikas mērķis - katram uzņemties atbildību par sevi - lielā mērā ir sasniegts, cilvēki, kā liecina sociologu aptaujas, paļaujas lielākoties uz saviem spēkiem. Nepietiekami apzinās kopīgi risināmas problēmas. Tas ir šķērslis, kas traucē sabiedrībai attīstīties. Sociālās politikas problēmas var risināt tikai kopsakarībā ar ekonomikas un nodarbinātībām: tādam kā darba samaksas, algu un nodokļu sistēma, jaunu darba vietu radīšanas stimulēšana.

Mēs nepietiekami veicinām ražošanas sektoru. Neesam izmantojuši to kvalificēto darba spēku, kas zaudē savu kvalifikāciju. Nepieciešams ieviest reģionālo nodokli. Valsts administratīvā un tehnoloģiskā kapacitāte ļauj to izdarīt samēra vienkārši. Trūkst politiskās gribas. Diagnoze, ko sers Robins Mauntfilds 2000. gadā uzstādīja Latvijai - ka mums ir vājš centrs un stipras ministrijas, joprojām ir pareiza. Līdz šim brīdim nav izveidota reģionu centru administrācija, jo mums ir ļoti vājš centrs un stipras ministrijas. Vājš centrs nespēj dalīties ar varu, ja tās nav. Ministrijas savukārt negrib dalīties ar šo varu.

Nepieciešams monitorings tam, cik daudz jaunu darba vietu tiek radīts. Īpaši aktuāli tas ir tagad, kad ienāk liela ES nauda. Viens no īstermiņa mērķiem būtu sekot līdzi, kur šī nauda iet un, sekot līdzi vai jaunas darba vietas tiek veidotas. Svarīgi ir informēt par to sabiedrību, par visām pozitīvajām izmaiņām, lai iedrošinātu cilvēkus, lai viņi uzzinātu par esošām iespējām.

Manuprāt mēs jau esam realizējuši stratēģiju ar minimālu valsts iejaukšanos. Laiks pievērsties otrai, proti, valstij vairāk sekot šiem procesiem, nevis tikai paļauties uz tirgus neredzamo roku. Jo nauda ir - ja esam spējīgi uzņēmuma nodokli samazināt no 25 uz 15% , bet iekasēt vairāk nekā bijām paredzējuši. Jautājums - kā mēs šos līdzekļus pārdalām.

Visatstumtākie sabiedrībā ir bezdarbnieki, it īpaši, ilgstošie bezdarbnieki. Un tā ir mūsu kopējā problēma, jo daudzi no viņiem vairs negrib atgriezties darbā. Tātad mums būs viņus jāuztur ar minimālo ienākumu - 18 Ls, no 2005. gada 21 Ls mēnesī vai arī cietumos - 3 Ls dienā. Pensionāri jūtas atstumtāki, jo viņi ir deprivēti - zaudējuši savas pozīcijas. Taču de facto pensionāru ir 500 000 un tas ir spēcīgs lobijs un liels elektorāts, ar kuru partijas nevar nerēķināties. Tāpēc 2004. gadā pensijas palielināja un palielināja pareizi, lai kaut daļēji kompensētu inflāciju. Savukārt minimālās algas tā arī palika iepriekšējo 80 Ls līmenī, uz rokām pat zem 60 Ls, neskatoties uz valdības 2003. gada apstiprināto minimālās algas koncepciju, kas paredz celt to katru gadu. Paradokss, bet cilvēki, kas stradā pilnu darba cienu par minimālo algu, nevar segt paša iztikas minimumu, kur nu vēl uzturēt ģimeni. Pie tādas algu sistēmas pastāv reāli draudi zaudēt kvalificēto darba spēku.»

Edvīns KARNĪTIS: «Vienmēr jāatceras par kādām darba vietām mēs runājam. Šeit ir svarīgas labi apmaksātas darba vietas. Runājot par izglītības nozīmi, zināšanu ekonomikas pamats, ir zinošs darbinieks jebkurā darba vietā, sākot ar lauksaimniecību, celtniecību, beidzot ar vadītāju un zinātnieku. Darba vietu apmaksai ir jābūt ar zināšanu koeficientu.»

Elmārs GRĒNS: «Ja ekonomiskajā sistēmā neradīsim atsvešinātību no parastā roku darba, pievēršoties kvalificētam darbam, mēs nestimulēsim pievērsties augstākajai izglītībai. Šodien zinātnē nāk ģenētiski predeterminēti cilvēki, kuriem nav svarīga alga. Mums ir jārada sociālā motivācija. Man nav atbildes, kā to panākt, kā vienīgi investēt modernajās lietās, bet te jau atkal ir runa par uzupurēšanos visas tautas labā.»

Sarmīte VEIDE, Latvijas ģimenes ārstu apvienības asociācijas prezidente: «Ar veselības aprūpes sistēmu, kas pašreiz darbojas, pacientu problēmas netiek risinātas. Latvijā politiskās partijas nevēlas uzņemties atbildību par veselības aprūpes sfēru. No politiķiem mēs dzirdam, ka esam krīzes priekšā, taču mēs esam dziļā krīze. Nevienai valdībai nav bijusi neviena stratēģija. Un arī šobrīd mums ir jautājums, uz kurieni tad mēs ejam - valsts, maksas vai apdrošināšanas medicīnu. Arī veselības aprūpe ir ekonomikas sastāvdaļa, šobrīd nav neviena pētījuma par to, kā šo veselības aprūpes sfēru virzīt. Mēs tikai eksperimentējam.»

Brigita ZEPA, Baltijas datu nama direktore: «No 2000. gada līdz 2002. gadam sociālo zinātņu institūts, kopā ar pasaules banku sekoja līdzi veselības aprūpes sistēmai, bija izveidota laba analīze, nosprausta tālāka stratēģija. Bet tad nāca jaunā valdība un aizslaucīja visu iepriekš paveikto.»


Politiskā kultūra, pilsoniskā sabiedrība

Jānis URBANOVIČS: «Mums piemīt patoloģiska nespēja sabiedrībā minimizēt nelietderīgas darbības un stimulēt lietderīgu ekonomisko darbību. Mēs aktīvi meklējam sabiedrībā pseido programmas un reformas. Līdz šim reforma ir bijusi mērķis nevis līdzeklis. Nekad sabiedrība nav uzrunāta, nedz no sabiedrisko organizāciju cilvēkiem, nedz politiķiem, nedz sabiedriskās domas nesējiem. Elites kvalitāte ir kā jebkurš cits sabiedrisks pakalpojums - kādu sabiedrība ļauj sev piegādāt - tāda tā arī ir.»

Juris ROZENVALDS, LU profesors: «Latviju raksturo katastrofāls stratēģisko ideju trūkums. Ja Jūs uzprasīsiet Saeimas politiķim, kādu viņš iedomājas Latvijas ekonomiku pēc pieciem gadiem - viņš jums pilnas ausis piedziedās. Ja jūs pajautāsiet, kādu valsti viņš būvē - viņš sāks minstināties. Stratēģiskais jautājums liek noteikt, kurš būs kurš šajā valstī.

Mūsu nelaime ir tā, ka Latvijā visu laiku pie varas ir bijušas labējās partijas. Es negribu apgalvot, ka mūsu laime būtu, ja būtu kreisās. Mums ir jārunā par to, kā šīs partijas Latvijā veidojušās. Latvijā partijas veidojās pēc «Latvijas ceļa» principiem. Tas ir politiķu, uzņēmēju klubs, kuri sanāk kopā un spriež, ko vajadzētu. Līdz ar to, partiju darbībā dominē ekonomiskie jautājumi. Tā rezultātā etniskie jautājumi ir aizgājuši uz galēji labējo pusi. Etniskie jautājumi ir kalpojuši par tvaika nolaišanu. Tas izskaidro Latvijas paradoksu - kreisi orientēts elektorāts balso par labējām partijām, jo Latvijā labējās partijas ir ne tikai sociālekonomiski labējas, bet arī nacionāli orientētas labējas partija.

Ja gribam runāt par demokrātijas attīstību, mums jārunā par divu veidu atsvešināšanās pārvarēšanu: latviešu iedzīvotāju atsvešināšanās balstās uz sociālekonomiskiem parametriem, savukārt cittautieši jūtas atsvešināti, jo valsts par viņiem neliekas ne zinis. Tas rada problēmas tālākās attīstības modeļu izvirzīšanu. Tāpēc svarīgi arī sociālo zinātņu zinātnieku aktivitātes, jo viņi spēj pateikt kā neatkārtot kļūdas.»

Lolita ČIGĀNE, sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece: «Mums nav vienotās stratēģijas un redzējuma, jo partijas ir biedru klubi, kas grib īstenot savas ekonomiskās intereses. Visas partijas, kas pie varas, ir labējas, jo to diktē sabiedrības bailes no Krievijas (pārdošanās Krievijai). Partijas populistiski atražo šīs bailes. Tas rada tālākas fundamentālas problēmas: valdību nestabilitātes, jo ja tās mainās tik bieži, tad nav iespējams realizēt šīs stratēģijas, arī ministriju ierēdņi ir pakļauti izdzīvošanai.»

Viktors AVOTIŅŠ: «Manuprāt, projekta nosaukumā minētais vārds «alternatīva» ir pilnīgi lieks, jo nav kam radīt šo stratēģisko alternatīvu. Iznāk tāda Hobsa valsts situācija. Pēc Hobsa, valsts ir zvērs, un tā kā nav pilsoniskās sabiedrības, tad valsts ir zvērs, kas apmierina pats sevi.»

Edvīns KARNĪTIS: «Ir piedāvāta viena integrēta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija - «No vīzijas uz darbību». Tajā laikā, kad veidojām šo attīstības stratēģiju 2000. gadā, tika veikts liels analītisks darbs. Un es tajā neredzu nevienu lietu, par kuru man šobrīd būtu jākaunas.»

Lolita ČIGĀNE: «Vienīgā stratēģija, kas tiek ieviesta ir «Nacionālais attīstības plāns», ko cita starpā mūs piespieda uzrakstīt Eiropas Komisija. Patreiz var just spiedienu, ka to nepieciešams arī īstenot, jo nāk Eiropas nauda un to ir jāapgūst.»

Anna STROJA, dialogi.lv redaktore: «Mēs pārāk maz runājam par vērtībām. Pie vērtībām pieder tādas lietas kā uzticība, nākotne. Mani mazliet nomāca tas, ka runājam par šodienu, nevis nākotni. Ja mēs kā sabiedrība gribam būt efektīvi, mums jāapzinās cilvēku vērtības, jāpēta jaunākā auditorija. Mēs maz runājam par to, ka cilvēkiem, kuriem ir 15 gadi, ir cita vērtību sistēma, tādējādi arī citas vajadzības. Es piedāvāju turēt šo nākotnes fokusu, jaunatnes fokusu. Sabiedrība ir daudz fragmentētāka, līdz ar to indivīds un indivīdu kopa atrod savus ceļus kā tikt pie saviem labumiem, kurus mēs nemaz nepiedāvājam viņiem. Mēs mēģinām iet pa vecām sliedēm, bet varbūt ir jābūvē lidlauks?»

Created with Mozello - the world's easiest to use website builder.

 .