LAT
J.Urbanovičs: Eiropa pret rasismu - kurš kuru?
J.Urbanovičs: Eiropietis - vai tas skan lepni?
Eiropietis: vai tas skan lepni?
Autors: Jānis Urbanovičs
Visšausmīgākā kļūda, ko Eiropas Savienība var pieļaut pēc slepkavībām Parīzē, būtu jebkāda veida “atriebšanās” cilvēkiem, kuri dodas pie mums meklēt patvērumu un iespējas drošākai dzīvei. Tā būtu teroristiem uzdāvināta uzvara, viņu plāna piepildījums.
Histērija ir gluži dabiska cilvēka aizsargreakcija krīzes brīžos, tāpēc diemžēl radikāli labējie politiķi ļaujas kārdinājumam spekulēt ar sabiedrības bailēm un uzkurināt ksenofobiju. Vairākās dalībvalstīs – turklāt tajās, kas ir vairāk nekā drošā attālumā no "Bataclan" koncertzāles un “Stad de France”, arī Latvijā – dzird pat valdības pārstāvju aicinājumus pret Sīrijas bēgļiem ieviest “aizcirsto durvju politiku”, atteikties no Šengenas līguma un celt žogus uz nacionālajām robežām.
Bez “džihada mugursomā”
Tie cilveki, kurus ES patlaban “selekcionē” kā tiesīgus saņemt patvērumu, ir, iespējams, pat galvenais teroristu mērķis. Viņi, vēloties sev mieru, drošību un, protams, labklājību, ir “noziegušies” pret džihādistiem savā dzimtenē, nav kļuvuši par viņiem pakļāvušos un nodevas maksājošu cilvēku masu. Pretēji labējo radikāļu sludinātājiem, bēgļiem nav ne mazākās vēlmes “eksportēt džihadu” un sagraut iegūto patvērumu. Kāpēc viņiem vajadzētu akli kalpot varmācīgām dogmām, kuru dēļ tika zaudētas mājas, ģimene, dzimtene? Bēgļi islama radikālismu jau ir izgaršojuši līdz mielēm. Tagad džihādisti cer, ka Parīzes slepkavu satracinātie un iebiedētie eiropieši laupīs pēdējo cerību tiem, kuri uzdrošinājās aizbēgt. Veiksmīga patvēruma piešķiršanas politika kļūs par efektīvu sastāvdaļu Eiropas cīņā ar terorismu.
Protams, pāri Vidusjūrai plūstošā patvēruma meklētāju straume ir jūtami sadrupinājusi Eiropas Savienības virspusējo harmoniju. Tomēr ne jau migrējošo cilvēku simttūkstoši vai hipotētiskie miljoni ir galvenā problēma. Tā slēpjas pašos eiropiešos, viņu pašapziņas trūkumā. Vispirms mums ir jāvēlas atjaunot sevī lepnumu par Eiropas nenoliedzamo diženumu. Pēc tam mēs pratīsim ar šādām jūtām “inficēt” absolūto vairumu cilvēku, kuri te ierodas meklēt drošību, un iekļaut savā vidū. Dosim viņiem, paliekot musulmaņiem - alavītiem, sunnītiem, šiītiem un cietiem – iespēju un vēlēšanos kļūt par mums – par eiropiešiem!
J.Urbanovičs: Egoisms - jaunā pasaules kārtība
«Pasaules politiskais klimats: vai gaidīt turpmāku sasalšanu?»
Austrumeiropas kareivīgās bailes
Ukrainas krīze pat Minskas pamiera "iesaldētajā" režīmā audzē politiskā uzbudinājuma līmeni NATO austrumu robežvalstīs - trijās Baltijas valstīs un Polijā, arī Bulgārijā un Rumānijā. Pie mums valda sakāpinātas, pat demonstratīvi pārspīlētas bažas par nacionālo drošību, uzstājīgi piesakot Krieviju kā pašsaprotamu agresoru un apšaubot alianses rīcībspēju. Baiļpilnā retorika panāca, ka ASV uzskatāmi - ar karaspēka un militārās tehnikas klātbūtni - apliecina gribu sargāt NATO austrumu robežu. Šādi apliecinājumi vēl vairāk nervozē un biedē Krieviju, mudina to bravūrīgi izrādīt gatavību "atvairīt agresīvā bloka uzbrukumu". Spriedze uz NATO (un ES) austrumu robežas aug, radot vietējās valdībās kārdinājumu to ātrāk "izlādēt" ar radikāliem līdzekļiem.
Jānis Urbanovičs: Eiropā atkal ož pēc pulvera
Kā mums nobremzēt karu?
Starptautiskajās attiecībās nākamais 2015. gads un turpmākie nesola neko labu. It īpaši Eiropai. Tātad arī Latvijai un visam Baltijas jūras reģionam, kas no daudzsološa kontinentālā tranzītceļa ir pārvērsts par ziemeļu „frontes iecirkni" jaunā aukstajā karā starp ES un Krieviju. Turklāt abās pusēs diplomātus tuvākā nākotnē gaida nevis pārstrādāšanās, bet gan drīzāk piespiedu bezdarbība - viņi veltīgi, taču padevīgi centīsies beidzot sagaidīt kaut kādus taktiskos ieguvumus no ekonomiskām sankcijām vai „muskuļu demonstrēšanas".
Kā nācijai izdzīvot sanitārajā kordonā?
Par ģeopolitiskajiem riskiem Saeimas vēlēšanu kampaņā tika runāts krāšņi un bez apstājas. Draudīgā retorika valdošās koalīcijas partijām kļuva par „Minhauzena bizi", kas ļāva izvilkt sevi no slīkšņas. Vēlēšanas aizvadītas, elektorāta iebiedēšanai mests miers - laiks dalīt portfeļus un šūt smokingus ES prezidentūrai. Savukārt ģeopolitiskie procesi pilnā sparā turpinās, radot Latvijai problēmas, līdz kurām tā nemaz neaizdomājas.
Pārdomas par Ukrainas krīzi
Kā traktēt Ukrainas krīzi? Kādi ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina motīvi un tālākie nodomi? Kādi ir krīzes attīstības scenāriji? Kādai vajadzētu būt racionālai Latvijas un ES rīcībai, lai atrastu izeju no Ukrainas krīzes strupceļa? Manas pārdomas nav mēģinājums uzspiest vienu patiesību, bet gan aicinājums uz diskusiju bez aizspriedumiem novērtēt gan krīzes cēloņus, gan iespējamos risinājumus.
Austrumu partnerības īstā cena
Viļņas samits ir iegājis vēsturē un mēs vēl ilgi to atcerēsimies. Eiropas Savienībai tas bija kas vairāk nekā acīmredzami piedzīvota neveiksme vienā no ārpolitiskajām programmām sadarbībai ar saviem kaimiņiem. Nonākusi strupceļā, precīzāk sakot - tur iedzīta, ir ideja par vienotu politisko un ekonomisko telpu no Lisabonas līdz Vladivostokai. Bez tās Eiropas nākotne man izskatās būs blāvs noriets.