Vēsturnieka Ē.Žagara piezīmes par Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera pētījumu "Nākotnes melnraksti. Latvija 1934-1941"

''Grāmata ir izraisījusi zināmu "bumbas sprādzienu" sabiedrībā, jo tajā aplūkoti sarežģītie, pretrunīgie, daļēji noklusētie, bet ārkārtīgi nozīmīgie Latvijas vēstures notikumi, kas galvenokārt saistās ar Latvijas neatkarības zaudēšanu 1940. gadā. Un var droši teikt, ka, kamēr pasaulē vēl paliks kaut daži simti latviešu, jautājums par neatkarības zaudēšanu vienmēr būs viens no nozīmīgākajiem pārrunu un diskusiju tematiem. Tāds tas bija arī pēdējos 70 gadus. Bet nelaime bija tā, ka sarunu dalībniekiem bija vai nu personīgas atmiņas par 1940.gada notikumiem, vai arī piederīgo vai paziņu stāstītais. Iegūt pilnīgu informāciju par 1934.-1941.g. notikumiem interesents varēja vienīgi no gadījuma dēļ saglabātiem laikrakstiem, bet tādu saglabājās maz. Bet arī profesionāliem vēsturniekiem bija pieejama tikai aprobežota informācija.

Atmodas gados pēc žurnālista Mavrika Vulfsona pienesuma par vienīgo (pasvītroju šo vārdu) kļuva t.s. Molotova-Ribentropa 1939.gada 23.augusta pakta slepenais pielikums un citi faktori tika atmesti.

Līdz ar to palika neatbildēti daudzi jautājumi gan par valdošo aprindu un it īpaši Kārļa Ulmaņa lomu, gan par armijas, ierēdņu, strādnieku, zemnieku, baznīcas, preses un plašu iedzīvotāju slāņu nostāju.

Pašlaik sabiedrībā stipri filtrētā veidā tiek izvirzīts jautājums par okupāciju kā nozīmīgu kritēriju politiskajā cīņā gan Latvijas iekšzemē, gan arī ārējās attiecībās ar Krieviju.

Publicētais darbs dod bagātīgu materiālu pārdomām par izteiktajiem viedokļiem, kas bieži nesakrīt ar oficiālo politiķu un vadošo vēsturnieku uzskatiem. Tā kā darbs balstās uz stingri dokumentēto avotu bāzi (tā laika presi un K.Ulmaņa liecībām izmeklētājiem, kurām gan jāpieiet kritiski, jo Ulmanis daudz ko slēpa, lai nedotu materiālu viņa apvainošanai), tam būs grūti celt iebildumus.

Arī tas, ka grāmata ir bagātīgi ilustrēta, padara to labāk uztveramu un ticamāku.

Pirms izteikt savu viedokli, kas bez šaubām, ir subjektīvs, es vēlētos darba autorus iepazīstināt ar savu šī laikmeta vērtējumu.

Grāmata skar sekojošus notikumus, kas izklāstīti septiņās nodaļās: K.Ulmaņa režīma vērtējums, K.Ulmaņa ekonomiskā politika, 1940.gada jūnija un tam sekojošie notikumi, hitleriskās okupācijas pirmie mēneši. Autori skar arī tādus nozīmīgus momentus Latvijas vēsturē kā 1939.gada 5.oktobra PSRS-Latvijas līgumu un baltvāciešu izceļošanu (repatriāciju) 1939.gada rudenī.

Recenzijas autors pagājušā gadsimta 60.-70.gados strādāja Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūtā pie Latvijas vēstures 1940.-1941.g. notikumu pētīšanas, publicēja grāmatu latviešu valodā, kas vēlāk tika izdota arī angļu valodā un ko līdz šim izmanto arī ASV zinātnieki. Publicēja arī dokumentu krājumu un zinātniskus un populārus rakstus.

Pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā sāku vākt materiālus (gan arhīvu, gan preses - izskatīju vairāk kā 35 avīžu un žurnālu komplektus) par 1934.-1940.gada vēstures notikumiem. Tādēļ grāmatā skartie notikumi man ir ļoti labi pazīstami un es jūtos tiesisks izteikt par tiem savu viedokli.

Pēdējos 20 gados es daudz ko pārvērtēju savos agrāk paustajos uzskatos. Pašlaik man (pasvītroju-subjektīvs) viedoklis par šo laika posmu ir šāds: 1938.-1940. gada notikumus Latvijā var raksturot kā trīs savstarpēji saistītus un vienu no otra izrietošus procesus - valdošo aprindu kapitulācija, Latvijas okupācija un sociālā revolūcija.

Visi šie notikumi noslēdzās 1940.gada 5.augustā ar Latvijas aneksiju (var lietot arī terminu inkorporācija) PSRS sastāvā. Pēc tam sākās sovjetizācijas (jeb sociālistisku pārveidojumu process) jau PSRS sastāvā.

Latvijā nebija okupācijas režīma ne 1940-1941.g., ne pēckara posmā, izņemot varbūt 1944.g. vasaras, rudens un 1945.g. sākuma laika t.i., kad Latvijā notika kara darbība.

Tādēļ var runāt, ka Latvija piedzīvoja divas okupācijas: 1940.gada vasarā un 1941.-1945.g. vācu jeb hitlerisko okupāciju. Šo viedokli atzīst redzami mūsdienu Lietuvas vēsturnieki - Alvils Nikženaitis (Lietuvas Vēstures institūta direktors) un Česlavs Nikževitoitis, kā arī Maskavas vēsturniece Jeļena Zubkova. Šis viedoklis pašlaik nav populārs ne Baltijā, ne Krievijā, kur daudzi vadošie vēsturnieki un juristi to neatzīst.

Tālāk gribu paskaidrot sīkāk par šiem procesiem..."

Recenzijas pilna versija >>