Uz zināšanām balstīta labklājības sabiedrība: alternatīva Latvijas attīstības stratēģija?

Projekta apraksts

Projekts ''Uz zināšanām balstīta labklājības sabiedrība: alternatīva Latvijas attīstības stratēģija?'' nav tikai un vienīgi akadēmiskas izpētes projekts, bet gan sabiedriskā sektora centieni izveidot un piedāvāt sabiedriskai apspriešanai alternatīvu Latvijas sociāli ekonomiskās attīstības stratēģiju. Tādējādi, projekta ietvaros uzmanība tiks pievērsta trīs izaicinājumiem, ar kuriem Latvijas sabiedrībai šobrīd nākas saskarties.

Pirmkārt, Latvijas sabiedrībai nepieciešamas jaunas idejas un pārdomas par nākotnes izaicinājumiem un valsts attīstības stratēģijām. Nesen notikušās demokrātiskās pārmaiņas Latvijā un pāreju uz tirgus ekonomiku virzīja valsts nozīmīgākie starptautiskie partneri - Eiropas Savienība, NATO, Pasaules Banka, u.c. Situācijā, kurā bija nepieciešama strauja rīcība, lai šādas pārmaiņas varētu notikt, šo procesu gaitā pieņemto politiku nenoteica un arī nevarēja noteikt pašas Latvijas sabiedrības radītās idejas un vērtības. Tagad Latvijas sabiedrībai jāmācās veidot stingrāku pamatu neatkarīgam pašvērtējumam un diskusijām par jaunajiem izaicinājumiem un izvēles iespējām, ar kurām jāsaskaras pēc pārejas perioda mērķu sasniegšanas. Tagad jau ir skaidrs, ka dalība ES pati par sevi negarantē optimālu sabiedrības attīstību. Nepieciešamas jaunas idejas un pārdomas par vidēja un ilgtermiņa valsts attīstības stratēģijām.

Otrkārt, neatkarīgi no tā, kāda attīstības stratēģija tiek izraudzīta, tagadējām un nākamajām paaudzēm Latvijā tā jāuzlūko kā pareiza un pamatota izvēle, jo tām būs jādzīvo ar šo izvēli. To iespējams panākt tikai tad, ja stratēģiskās izvēles izdarīšanā iesaistīta visa Latvijas sabiedrība, piedaloties atklātās diskusijās un debatēs. Tādēļ šie jautājumi jāiekļauj politiskās dienas kārtībā pirmām kārtām. Šobrīd jautājums par Latvijas sociāli ekonomisko stratēģiju, neskatoties uz tā ārkārtīgi lielo nozīmīgumu, gandrīz vispār neparādās sabiedrības diskusijās un politiķu dienas kārtībā.

Treškārt, Latvijā starp sabiedrību un politiķiem pastāv liela neuzticība un atsvešināšanās, kas lielā mērā radušās etnisko un valodu jautājumu spriedzes dēļ. Atklāta, konstruktīva, pragmatiska, uz nākotni orientēta politiskā diskusija sabiedrībā par Latvijas sabiedrības nākotnes mērķiem un potenciālu nogludinās šo līdz šim neproduktīvo un bīstamo spriedzi. Tā veicinās kopīgas identitātes un uzticēšanās veidošanos, kas nepieciešamas nākotnes izaugsmei. Diskusija par sociāli ekonomisko modeli neizbēgami būs saistīta arī ar svarīgo izvēli par to, kāda veida demokrātiju Latvijas sabiedrība vēlas izveidot.

Latvijas nākotnes konkurētspēja uz zināšanām balstītajā globālajā ekonomikā atkarīga no cilvēkresursiem.

Līdz ar tehnoloģiju un globālās ekonomikas attīstību, sabiedrībām, lai gūtu panākumus, jākļūst par sabiedrībām, kuras balstās uz zināšanām. Šāda sabiedrība darbojas uz pakalpojumu sniegšanu orientētā un dinamiskā globālā ekonomikā, kurā zināšanas un informācija ir galvenie ražošanas līdzekļi. Ilgtermiņā ekonomikas konkurētspējai būtiskākās ir nevis iekārtas, bet gan zināšanas, nevis īpašas kvalifikācijas, bet gan spējas apgūt jaunas kvalifikācijas visa mūža garumā. Nākotnes sabiedrība balstās ne tikai uz izglītotiem zināšanu sniedzējiem, bet arī uz izglītotiem patērētājiem. Līdz ar to, uz zināšanām balstītai sabiedrībai un ekonomikai nepieciešamas apjomīgas un visu sabiedrību ietverošas investīcijas cilvēkresursos (human capital), īpaši jau zināšanās un izglītībā. Arī Latvijas gadījumā ekonomikas konkurētspēja un labklājība nākotnē arvien vairāk būs atkarīgas no drošas, veselīgas un izglītotas sabiedrības, kas spēj piemēroties un izmantot globālās ekonomikas dinamiku un krīzes.

Latvijas ekonomiskā izaugsme veidojusies uz sociālās infrastruktūras un cilvēkresursu rēķina.

Uzsākot ekonomisko reformu, Latvijā bija labi attīstīti cilvēkresursi un sociālā infrastruktūra. To nodrošināja visiem pieejama izglītības sistēma, ieskaitot arī universitātes (augstāko) izglītību, efektīva veselības aprūpe un citi sabiedriskie pakalpojumi, kā arī minimāls sociālais nodrošinājums vājākām sociālajām grupām. Šie sociālās infrastruktūras elementi varētu garantēt Latvijai labu starta pozīciju, iekļaujoties konkurētspējīgā globālā ekonomikā.

Taču pēdējo desmit gadu ekonomiskā reforma, kaut arī sasniedzot pozitīvus un svarīgus makroekonomiskās stabilitātes un izaugsmes rādītājus, notika uz sociālās infrastruktūras pasliktināšanās un uz cilvēkresursu rēķina. To vēl vairāk pasliktināja stratēģijas, kuras balstījās uz vienkāršotiem sociāli ekonomiskajiem principiem un kļūdainu pieņēmumu par to, ka ikviena tirgus ekonomika ir spējīga radīt labklājību. Sabiedrības sociālā infrastruktūra un sabiedriskie pakalpojumi pamatā ir panīkuši. Akūtāko problēmu vidū minama aizvien pastāvošā reģionu atpalicība, zemais investīciju līmenis izglītības sektorā un kritiskais stāvoklis veselības aprūpes sistēmā. Atsevišķās jomās, kuras ir būtiskas ilgtermiņa sociāli ekonomiskai attīstībai, valstij nav nedz iespēju, nedz arī stratēģiju investīciju ieguldīšanai, savukārt privātais kapitāls nav ieinteresēts iesaistīties (tā sauktā «tirgus neveiksme»). Rezultāts nav tikai morāli nožēlojami apstākļi šobrīd. Daudz nopietnākas sekas ir negatīvās tendences, kas apdraud Latvijas sabiedrību un tās ilgtermiņa perspektīvas ilgtspējīgai attīstībai un labklājībai nākotnē (1).

Pirmkārt, iedzīvotāju vispārējais zemais ekonomiskās drošības līmenis novājinājis cilvēkresursus; tas kļūs skaidri redzams tuvākajos gados, kad darba tirgū ienāks un politisko atbildību uzņemsies nākamās paaudzes, kuras augušas jaunajos apstākļos. Viena no visdraudīgākajām tendencēm ir riska pieaugums un investīciju samazināšanās sociālajā jomā, lai nodrošinātu apstākļus ģimenēm ar bērniem un bērniem. Jau ilgāk nekā desmit gadus turpina samazināties ģimeņu ieguldījumi savos bērnos, gan materiālo resursu, gan laika ziņā. Tas atstās smagas negatīvas sekas uz iedzīvotāju izziņas līmeni (spējām iegūt zināšanas) vidējā un ilgtermiņa laika posmā, līdz ar to negatīvi ietekmēs arī cilvēkresursu pieejamību, kas nepieciešami ekonomiskās izaugsmes radīšanai uz zināšanām balstītā ekonomikā.

Otrkārt, vispārējās un profesionālās izglītības institūciju pagrimums ne tikai mazinājis pakalpojumu kvalitāti, bet arī ierobežojis to sociālo pieejamību. Labumi, kas gūti ekonomiskās izaugsmes rezultātā, tiek sadalīti nevienmērīgi, apejot ievērojamu iedzīvotāju daļu. Pretēji nepieciešamībai izveidot sabiedrībā un ekonomikā apstākļus, kuros balstītos uz zināšanām, Latvija arvien vairāk tuvojas situācijai, kas raksturojama kā «izcilības saliņas ignorances jūrā».

Treškārt, iepriekšminētās pārmaiņas, pasliktinoties dzīves apstākļiem lielākajai daļai iedzīvotāju, līdz ar pieaugošajām ekonomiskajām atšķirībām arvien vairāk saasina šķelšanos un konfliktus sabiedrībā. Tā kā politiskā sistēma ir izrādījusies samērā nespējīga uzlabot ekonomisko situāciju vairumam iedzīvotāju, tai uzticas minimāli. Vilšanās politikā paradoksālā veidā novedusi pie demokrātiskas kontroles trūkuma pār politisko sistēmu, kura tiek uztverta kā neefektīva un nejūtīga pret sabiedrību. Ekonomiskā nedrošība un apziņa par arvien pieaugošo sociālo netaisnību saasinājušas neuzticēšanos starp iedzīvotājiem. Rezultātā sabiedrība, kura sociālajā un patstāvības ziņā ir atkarīga no politiskās vadības, nespēj attīstīties. Bez dialoga un kompromisa kultūras vēsturiskās, etniskās, kultūras un valodu atšķirības kļuvušas par bezatbildīgas un uz populismu orientētas politiskās sistēmas manipulācijas objektu.

Pienācis laiks pievērst uzmanību izaugsmes kvalitātei

Pēdējo gadu ekonomiskā pāreja uz tirgus ekonomiku un izaugsme ir priekšnoteikums nākotnes labklājībai. Taču ekonomiskie panākumi nebūs ilgtspējīgi un neradīs labāku sabiedrību, ja netiks uzlabota sociālā infrastruktūra, attīstīti cilvēkresursi, un sabiedrībā neveidosies atbilstošs uzticēšanās un demokrātiskās identitātes līmenis. Ilgtermiņā šie faktori ir priekšnoteikumi ilgtspējīgai izaugsmei. Līdz ar to šobrīd, kad izveidoti brīvā tirgus pamati ekonomikas izaugsmei, pienācis laiks padomāt par izaugsmes kvalitātes celšanu, pilnveidojot sabiedrības pamatinstitūcijas. Pirmkārt, ekonomiskā izaugsme jāizmanto, lai šai un nākamajām Latvijas paaudzēm radītu apstākļus, kuros sociālie, ekonomiskie un politiskie aspekti aptvertu visus iedzīvotāju slāņus. Jāsaglabā un jāattīsta cilvēkresursu pieejamība un kvalitāte, kas ļaus veiksmīgi darboties konkurētspējīgā, uz zināšanām balstītā globālā ekonomikā. Pašreizējās sociālekonomiskās stratēģijas ir pārāk šauri orientētas uz īstermiņa ekonomiskajiem mērķiem, un tām trūkst konsekvences un nākotnes perspektīvas. Tādēļ pienācis laiks izskatīt alternatīvas šādām ad hoc stratēģijām; Latvijas sabiedrībai jāizdara apzināta izvēle, lai tā varētu attīstīties, balstoties uz nākotnes stratēģijām.

Latvijas nākotne - labklājības valsts. Kāda?

Piedāvājot virkni izvēles iespēju Latvijas attīstībai nākotnē, šķiet, ir tikai dabiski, ja šīs izvēles iespaidos dažādi veiksmīgu ekonomisko attīstību precedenti valstīs, kuras ir tuvas Latvijai kultūras, ģeogrāfijas, politikas un dažādu citu aspektu ziņā. Tādēļ primārais iedvesmas avots meklējams attīstītajās Rietumeiropas valstīs. Raksturīgākā iezīme šo valstu sociāli ekonomiskajās struktūrās ir attīstīta labklājības sistēma. Pretēji sabiedrības uztverei, šobrīd katra attīstīta valsts (un nevis tikai Ziemeļvalstis) ir labklājības valsts, lai gan labklājības sistēmas ir atšķirīgas (2). Neskatoties uz to, ka Eiropas labklājības sistēmas ir ļoti dažādas, nākotnes iespējas Latvijai meklējamas tieši starp šiem minētajiem modeļiem; tas nozīmē, ka valstij, ģimenei un tirgum tiek piešķirtas dažādas atbildību kategorijas.

Citiem vārdiem sakot, jebkura sociālekonomiskā izvēle Latvijai nozīmēs labklājības sistēmas, gan labklājības valsts radīšanu. Lēmums jāpieņem nevis par to, vai ir jāveido labklājības valsts, bet gan par to, kāda labklājības sistēma Latvijai ir vispiemērotākā.

Kāpēc Ziemeļvalstu modelis izraisa īpašu interesi?

Dažādo Eiropas valstu labklājības sistēmu vidū Ziemeļvalstu modelis (kurš dažkārt tiek dēvēts arī par skandināvu modeli) ir pierādījis īpašas spējas radīt «labu» sabiedrību, kurā aptverti visi iedzīvotāju slāņi, vienlaicīgi nodrošinot arī ievērojamus resursus ekonomikas izaugsmei. Šī modeļa vislabāk pazīstama īpašība ir dāsnā vispārējo ienākumu pārdalīšana, t.i. no nodokļu ieņēmumiem finansētas vispārējas un vienlīdzīgas sociālās garantijas. Tāpēc arī tas bieži, bet nepareizi, tiek dēvēts par «sociālistisko» modeli. Taču šī modeļa patiesā unikalitāte slēpjas tajā apstāklī, ka uzmanības centrā ir vājo sociālo grupu maksimāla un aktīva integrācija darba tirgū, savukārt atbildība par labklājības nodrošināšanu ir ārpus ģimeņu institūcijām (3) (t.i., kamēr sievietes strādā, bērni uzturas bērnu aprūpes iestādēs, utt.). Sociāli nodrošinātās Ziemeļvalstis ir parādījušas savu spēju iziet no pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu krīzēm un saglabāt sabiedrības uzticību, turklāt tās tika pārveidotas un bija sagatavotas nākotnes izaicinājumiem. Tās vēl aizvien visveiksmīgāk spēj nodrošināt sociālo taisnīgumu un izlīdzināšanos, kā arī efektīvas investīcijas ražošanas resursos. Par spīti ļoti augstajām nodokļu likmēm, Ziemeļvalstis ir un paliek starp viskonkurētspējīgākajām valstīm pasaulē4. Iemesls acīmredzot ir tas, ka sociālā izlīdzināšanās un drošība rada sociālos, politiskos un ekonomiskos priekšnoteikumus ekonomikas izaugsmei un padara ekonomiku efektīvu, tādējādi novirzot investīcijas uz labklājību.

Ziemeļeiropā Somija ir izteiksmīgākais piemērs tam, kā sekmīgi darbojas sociālekonomiskais modelis. Dažādo Skandināvijas labklājības valstu modeļu vidū Somijai ir visjaunākais un arī visvairāk uz nākotni orientētais modelis, kura uzmanības centrā ir 21. gadsimta raksturīgākās iezīmes - informācija un sadarbības tīkli.

Kā Kastels (Castells) un Himanens (Himanen) pauž savā diskusijā par Somijas modeli, labklājības valsts «ir savienojama ar tehnoloģiskajiem jaunievedumiem, ar informācijas sabiedrības veidošanos un ar jaunu, dinamisku, konkurētspējīgu ekonomiku. Šķiet, ka tas ir izšķirošais faktors šādas jaunas ekonomikas izaugsmei uz stabiliem pamatiem. Tiek nodrošināti cilvēkresursi, lai panāktu darba ražīgumu, kas nepieciešams informācijas attīstības modelim, un radīta institucionāla un sociāla stabilitāte, mazinot zaudējumus ekonomikai un cilvēkiem potenciālu smagu krīžu laikā(5)». Šāda pieeja nodrošina to, ka labklājības valsts spēj garantēt ekonomisko efektivitāti.

Meklējot ekonomisko nišu, Latvijai jāpaļaujas uz saviem unikālajiem resursiem

Lai arī Ziemeļvalstu, tajā skaitā arī somu, modelis sniedz iedvesmu un pamatidejas, kas būtu noderīgas Latvijas stratēģijai, Latvijai jābalstās uz saviem spēkiem un resursiem un jāatrod ekonomiskā niša, kurā šos resursus varētu pielietot maksimāli efektīvi. Kopēt Somijas ceļu uz globālo ekonomiku (augsta līmeņa elektroniskās tehnoloģijas) nebūtu produktīvi. Saprātīgāk būtu izmantot un attīstīt specifiskus ģeogrāfiskos un kultūras resursus (valodu, kultūras un citas Latvijas iedzīvotāju prasmes) kopā ar relatīvi augstu vispārējās izglītības līmeni (6). Doma par Latviju kā tiltu starp ES un Krieviju nav jauna. Pieejas novitāte slēpjas tajā apstāklī, ka valsts apzināti balstītos uz sinerģētismu starp konkrētiem ģeogrāfiskajiem un kultūras resursiem un maksimālu cilvēkresursu attīstību, veicinot izglītības un sociālā nodrošinājuma attīstību. Lai arī pirmā raksturotā iezīme izceļ Latviju pārējo ES dalībvalstu vidū, iespējas apjomīgi investēt cilvēkresursos dod Latvijai priekšrocības konkurēt austrumu tirgos tajās jomās, kur nepieciešams izglītots un kvalificēts darbaspēks. Daļa no Latvijas finanšu sektora pakalpojumiem ir piemērs tam, kā gūt panākumus, izmantojot šādu pieeju. Ir vērts izpētīt šīs pieejas lietderīgumu citos ekonomikas sektoros.

Saskaņā ar mūsu datiem, vairums Latvijas iedzīvotāju priekšroku dod «skandināvu» modelim salīdzinājumā ar «amerikāņu» modeli (7). Tas norāda, ka ideju par labklājības valsti var radīt diskusiju gaitā, izskaužot populistisko uzskatu, ka nepieciešams «vairāk valsts līdzekļu sociālajām programmām». Izvēloties nākotnes stratēģiju, jāņem vērā, ka Latvija ir nabadzīgāko ES valstu vidū, kā arī tas, ka resursi, kurus tūlīt nepieciešams investēt izvēlētajā modelī, ir ierobežoti. No otras puses, šie ierobežojumi nedrīkstētu kalpot par attaisnojumu, lai noraidītu stratēģisku pieeju valsts sociāli ekonomiskajai attīstībai.

Lai diskusija būtu veiksmīga, jāizdala un attiecīgi jārisina divas atsevišķas jautājumu grupas. Pirmkārt, jāieskicē optimālā sociālekonomiska stratēģija. Kādi ir tās mērķi, kādām jābūt prioritātēm, investējot sociālajā infrastruktūrā un cilvēkresursos? Kur pastāv nepieciešamība pēc aktīvākas valsts iesaistīšanās sociālā investora lomā? Kādi ir sabiedriskie un politiskie priekšnosacījumi, lai darbotos valsts investīcijas? Tad jānoskaidro, kādi resursi ir pieejami šādas stratēģijas īstenošanai Latvijā īstermiņa un ilgtermiņa laika posmiem. Kādus resursus varētu saņemt no ES un kādus varētu radīt papildus? Kāda būtu sabiedrības resursu pārorientēšana, un cik lielā mērā, un ar kādiem nosacījumiem, šādu pārorientēšanu atbalsta Latvijas iedzīvotāji?

Šie ir lielā mērā politiskie jautājumi, kuru lemšanā jāpiedalās visai sabiedrībai. Attiecīgi, kaut arī ekspertiem un politiķiem būs vadoša loma šajā diskusijā, jebkura pozitīva nākotnes vīzija tiks realizēta tikai tad, ja tiks saprasta un akceptēta visā sabiedrībā.

_________________________________________________________________________________________________________________________________________________

(1) Jautājums par ekonomisko drošību («ienākumu regularitāte un pietiekamība»), kā arī finansiāli un citādi pieejamu kvalitatīvu medicīnisko aprūpi ir minēts starp lielākajām problēmām pārskatā «Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2002/2003» (Latvia. Human Development Report 2002/2003, UNDP, Riga, 117.-118. lpp).

(2) Termina «labklājības valsts» atšķirīgo nozīmju dēļ esam izvēlējušies lietot otru terminu - «labklājības sistēma», kas attiecas uz veidiem, kādos labklājības produkti tiek sadalīti starp valsti, tirgu un ģimenēm (sk. Esping-Andersen, Social Foundations, 73.,74. lpp.). Pēc Otrā pasaules kara Eiropā izveidojās trīs labklājības sistēmu veidi: Ziemeļvalstu sistēma, kurai raksturīgas vispārējas un vienlīdzīgas sociālās garantijas, kuras tiek finansētas no nodokļu ieņēmumiem; Viduseiropas valstu sistēma, kura balstās uz tradicionālās ģimenes aizsardzību un vīrieša kā ģimenes apgādnieka lomu, garantējot apdrošināšanu darba tirgū un darba vietu aizsardzību; britu modelis, kurš vispirmām kārtām uzmanību koncentrē uz minimālajiem ienākumiem, un kura ietvaros lielākā atbildības daļa par labklājības radīšanu atvēlēta tirgum. (sk. Gösta Esping-Andersen. Velfærdsstaten i det 21. århundre - forslag til en investeringsbaseret socialpolitik i Europa. In Socialpolitik som investering. Socialpolitisk redegørelse 2000. Socialministeriet, 2000, Copenhagen, 97-107. lpp. Turpat, 99. lpp.).

(3) Gösta Esping-Andersen. Velfærdsstaten i det 21. århundre, 99. lpp.

(4) Pasaules Ekonomikas foruma (World Economic Forum) sagatavotajā pārskatā «Global Competitiveness Report 2004-2005» starp viskonkurētspējīgākajām valstīm minētas Ziemeļvalstis - Somija (1. vietā), Zviedrija (3. vietā), Dānija (5. vietā) un Norvēģija (6. vietā). Sk.

(5) Castells, Manuel, and Pekka Himanen. 2002. «The Information Society and the Welfare State: The Finnish Model». Oxford: Oxford University Press, 166. lpp.

(6) Sk. Eiropas Komisijas ziņojumu «The Social Situation in the European Union 2004». Overview, 22. lpp.

(7) Aptaujā, kas tika veikta Latvijā 2003. gada novembrī, respondentiem (n=1600) uzdeva jautājumu, vai viņi priekšroku dotu «skandināvu» vai «amerikāņu» modelim (zemi nodokļi, zems sociālais nodrošinājums). 48 procenti respondentu izvēlējās «skandināvu» modeli, bet 30 procenti priekšroku deva «amerikāņu» modelim. (Datus savāca «Latvijas Fakti», Rīga.)