Latvijas attīstības sociālie nosacījumi

2005. gada 7. februārī


Piedāvājam iepazīties ar diskusijas norisi, ko organizēja Baltijas forums diskusiju cikla ietvaros par Ziemeļvalstu sociālekonomiskajai sistēmai tuvāku valsts modeli - labklājības valsti, kas balstīta uz zināšanām. Diskusija notika 2005. gada 7. februārī.

Diskusijas dalībnieki:

Feliciāna RAJEVSKA - LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore,

Inita PAULOVIČA - ANO pārstāvniecības Latvijā biroja vadītāja,

Agnese DAGILE - ANO pārstāvniecības Latvijā pārstāve,

Aleksandrs KOĻESOVS - psihologs,

Diskusiju vada Viktors MAKAROVS, «Baltijas foruma» pētnieks.


- Īstenojot šo projektu, mēs gribam veicināt diskusiju Latvijas sabiedrībā. Latvijā ir problēmas, kas steidzīgi jārisina, un tas tiek darīts. Taču par to, kāda būtu optimāla Latvijas sabiedrība, mēs runājam un domājam diezgan maz.

Arī diskusiju par vērtībām mums nav. Esam panākuši automātisku vienošanos, ka tās ir liberālas, lai nodrošinātu tirgus ekonomikas efektīvu darbību. Tas ir labi, taču, mūsuprāt, nepieciešama niansētāka diskusija par sociālekonomiskajiem modeļiem.

Šī diskusija ir veltīta modelim, kas būtu tuvāks Ziemeļvalstu sociālekonomiskajai sistēmai, mēs to saucam par labklājības valsti, kas balstīta uz zināšanām. Mēs mēģinām saprast, apspriest, izdomāt, kā varētu mainīt dažādas sabiedrības sfēras šajā sakarā.

Mūsuprāt, sociālā situācija nozīmīgi ietekmē valsts ekonomiskās attīstības izredzes. No tās ir atkarīga ilgtspējīga valsts un sabiedrības attīstība. Tāpēc šodien mēs gribētu apspriest situāciju, kas pašlaik ir izveidojusies sociālajā sfērā Latvijā.

Kādas ir riska grupas? Kādi ir riska faktori? Kādām riska grupām ir jākļūst par prioritārām investīciju saņemšanā, jo resursi ir ierobežoti?

Nacionālajā attīstības plānā rakstīts, kam ir jāpalīdz un kur ir jāinvestē. Taču, ja resursi ir ierobežoti, ar kaut ko ir jāsāk. Kādus principus ņemt par pamatu? Kādas problēmas risināt, lai uzlabotu riska grupu stāvokli sabiedrībā? Kā sabiedrības attieksme iespaido sociālo riska grupu stāvokli? Vai sabiedrībā jāmaina vērtības un cilvēku attieksme pret citiem cilvēkiem, lai mums būtu labāka, saliedētāka sabiedrība?

Sociālā riska grupas un faktori Latvijā ir vairāki. Kādas ir svarīgākās riska grupas Latvijā, kas ietekmēs mūsu nākotni, valsts ekonomisko stāvokli?

Feliciāna RAJEVSKA: Viena no svarīgākajām riska grupām valstī ir liels īpatsvars strādājošo, kuri ir trūcīgi. Viņi strādā par minimālo algu bruto 80 Ls, neto 61 Ls un nevar uzturēt pat sevi, nerunājot par ģimeni.

Otra riska grupa ir invalīdi. Viņu pensija ir piesaistīta sociālā nodrošinājuma pabalstam, taču sociālā nodrošinājuma pabalsta pārskatīšana notiek no gadījuma uz gadījumu, to neregulē Latvijas likumdošana. Lai arī tas tika pārskatīts 2003. gada decembrī un palielināts no 30 līdz 35 Ls, tomēr tas arī ir pazemojoši mazs. Es saprotu, ka valsts ir piesardzīga tāpēc, ka šis lielums ir saistīts arī ar minimālo pensiju, tomēr tā pārskatīšana ir ļoti aktuāla Latvijas sociālās drošības sistēmai.

Trešā grupa, no kuras atkarīga mūsu nākotne, ir bērni. Man ir statistika no Kopējā iekļaušanas memoranda par tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri neprot lasīt un rakstīt (2000. gads). Tendence vecuma grupās ir satraucoša. Visizglītotākā vecuma kategorija mūsu sabiedrībā ir vecumā no 40 līdz 49 g. , tikai - 0,10 % lasīt un rakstīt nepratēju. Tālāk seko 30 - 39 g. - 0,13%, 50 - 59 g. - 0,14%. Visneizglītotākā grupa ir 15 - 19 gadu veci jaunieši - 0,23%. Lai gan absolūtos skaitļos tas nav daudz - tikai 415, taču tas ir satraucošs indikators. Prof. Vīksna atzīmē, ka liels īpatsvars HIV un AIDS slimnieku, kurus viņi ārstē, ir analfabēti, kuri māk ievilkt tikai krustiņus.

Ja runājam par tendencēm grupu sastāva un izmēra ziņā, tad darba tirgus apsekojumi, kuri tiek publicēti katru gadu oktobrī, parāda, ka to cilvēku īpatsvars, kas saņem minimālo algu, ir ļoti liels. Izpētot pēdējos gadus, šādu cilvēku skaits samazinās minimāli.

Inita PAULOVIČA: Sabiedrībā nav vienotas izpratnes par to, kas ir sociālais risks. Sociālo risku var skatīt no dažādiem aspektiem. Viens no tiem ir ienākumi.

Vērtējot ienākumus, būs grupas, kas būs trūcīgas un ļoti trūcīgas. Taču ir jāskatās, vai tas ir īstermiņā vai ilgtermiņā. Piemēram, studenti ir viena no trūcīgākajām sociālajām grupām pasaulē, taču tas ir īstermiņā.

Ja mēs skatāmies uz tādu lielu grupu kā pensionāri, kuriem pensija ir vienīgais ienākumu avots, tad tā ir būtiska ilgtermiņa problēma, jo cilvēki paši šo situāciju nevar mainīt.

Zemo ienākumu radīta nabadzība Latvijā bija identificēta jau 1997. gadā. Tā ir problēma, kas saistīta ar nelegālo darba tirgu. Joprojām pastāv jautājums, cik reālas ir statistikā atspoguļotās algas. 90. gados radusies filozofija, ka mēs būsim valsts ar lētu darbaspēku, ietekmēja vērtību sistēmu. Šī ideja nav sevi attaisnojusi.

Starptautiskajā pētījumā par mācīšanās kvalitāti (OECD) parādījās būtiskas Latvijas atšķirības izglītības kvalitātē starp laukiem un pilsētām. Tas ir viens no riska faktoriem Latvijā. Ja cilvēks dzīvo Rīgā, Ventspilī vai kādā citā lielā pilsētā, situācija ar darba tirgus pieejamību un kvalitatīvas izglītības pakalpojumu pieejamību ir pilnīgi citāda nekā, ja cilvēks dzīvo dziļos laukos, mazā pagastā. Ja pagastā ir pamatskola, tad vēl nekas, bet, ja tajā ir vidusskola, tad ir skaidrs, ka bērns pēc vidusskolas nebūs konkurētspējīgs. Turklāt mums vēl ir šī milzīgā, nesadalītā pašvaldību sistēma, kas situāciju neatrisina, jo nespēj optimizēt skolu tīklu. Tas pats attiecas uz veselības aprūpes, sociālajiem pakalpojumiem un citām lietām, kas pilsētas iedzīvotājiem ir pieejamas. Nav jābrīnās, ka cilvēki no laukiem mūk uz pilsētām - viņi vienkārši grib dzīvot labāk.

Vēl - pakalpojumu pieejamības aspekts. Sākotnēji, 90. gadu pirmajā pusē, veidojot sociālo politiku, bija tendence radīt vienotu sistēmu, par pamatu ņemot to, kas darbojās padomju laikos, kad noteiktām sociālajām grupām bija īpašs statuss un dažādi atvieglojumi. Šodien šī sistēma ir kļuvusi par galveno klupšanas akmeni, jo tā tika veidota, balstoties uz vidējo statistisko grupu, neidentificējot individuālās vajadzības. Tāpēc netiek apzinātas sociālo grupu īpašās vajadzības. Visa sociālā politika strādā uz lieliem virzieniem. Skatoties uz vidējiem nabadzības rādītājiem Latvijā, to nevar identificēt kā nozīmīgu problēma. Ja mēs sākam analizēt atsevišķas, konkrētas grupas, stratēģijas problēmas, tad atklājam, ka šīs problēmas netiek risinātas ar sociālās politikas palīdzību.

Mēs varam aplūkot sociālo politiku caur sociālā nodrošinājuma sistēmu, ko veido pabalsti, pensijas, sociālie pakalpojumi un nodrošina valsts un pašvaldība. Taču, manuprāt, runājot par sociālo risku, šīs problēmas jāskata kopumā: veselības aprūpe, izglītība, nodarbinātība, pieeja kultūrai, pieeja mājoklim. Tikai kopums parāda risku.

Bērni un jaunieši ir riska grupa. Taču vai mēs varam teikt, ka visi bērni un jaunieši ir riska grupa? Nē. Kā identificēt konkrēto politiku? Viena riska grupa ir tie jaunieši un bērni, kuriem ģimenēs pietrūkst naudas pārtikai. Tajā pašā laikā ir ģimenes, kurās šāda problēma nepastāv. Mēs nevaram teikt, ka visas ģimenes, kurās ir bērns invalīds, automātiski iekļūst riska grupā, jo ir ģimenes, kurās vecāki labi pelna.

Nav identificētas riska grupas. Sociālā politika nereaģē uz šīm vajadzībām, jo tās ir kļuvušas specifiskākas, īpaši atsevišķām grupām. Jautājums arī ir par īstermiņa un ilgtermiņa problēmām.

Ilgtermiņā raugoties, manuprāt, vislielākā riska grupa ir jauni zēni. Mēs diezgan detalizēti 2000. gadā apskatījām gan dzimumu līdztiesības jomu, gan veselības aprūpes, gan izglītības jomu. Vīriešiem Latvijā vispār ir diezgan nelabvēlīgi sociālie rādītāji. Ja mēs aplūkojam zēnus kā sociālu grupu vecumā no 18 līdz 23 gadiem (vecums, kad bērns mācās vai ir pabeidzis vidusskolu), 27,7%zēnu ir pamatskolas izglītība - vienai trešajai daļai (2002. gada dati). Šie dati ir publicēti arī ES apskatā par situāciju jaunajās dalībvalstīs.

Ja 23 gadus vecam puisim šobrīd ir pamatizglītība, tad praktiski viņš nevar iegūt vidusskolas izglītību. Tas nozīmē, ka automātiski viņam vairs nebūs arī augstākās izglītības. Nākotnē viņš varēs veikt tikai maz apmaksātus darbus. Ja mēs gribam sasniegt uz zināšanām balstītu ekonomiku, kādi tad ir resursi?

12,2% meiteņu ir šādā pozīcijā. Tas nozīmē, ka meitenēm ir daudz lielāka motivācija. Šīs iezīmes parādās jau vidusskolā. Augstskolā uz katriem 100 zēniem ir 160 meitenes (2000. gada dati). Sievietēm izglītības ekonomiskā atdeve ir daudz lielāka un straujāka nekā vīriešiem. Ar vidējo izglītību viņām ir daudz mazākas iespējas iegūt labu darbu nekā ar augstāko, tāpēc viņas ir ļoti motivētas.

Kā šī problēma izskatās demogrāfiskā griezumā? Šie bērni izaugs, viņi veidos ģimenes, zēniem būs pamatizglītība, meitenēm - augstākā izglītība. Mēs nonākam pie jautājuma, cik stabilas būs ģimenes, cik bērnu tajās būs?

Pagājušajā gadā 3000 bērnu nesaņēma pamatskolas atestātu, kas būtībā viņiem nedod nekādas iespējas tālāk izglītoties. Daļa, protams, palika uz otro gadu, bet 2/3 saglabājās. Tas nozīmē, ka viņi pat formāli nevarēs turpināt mācības. Šie cipari ir drausmīgi.

Domājot ilgtermiņa, šī ir grupa, kas izglītības sistēmas dēļ, kas ir bērnus, zēnus neiekļaujoša, pēc 20 gadiem radīs milzīgas sociālās problēmas valstij kopumā.

Un, protams, tas ir jautājums par pašvaldību reformas realizāciju. Mazā pagastā nav jābūt visām iespējamām iestādēm, ja ir nodrošināts transports un ir pieejami arī citi pakalpojumi. Somijā līdz 4. klasei bērnam skola ir pie mājām, līdz 8. klasei viņu ar taksometru ved uz skolu, vidusskolā bērniem ir internāts, kur viņš normālos apstākļos dzīvo.

Šo jautājumu loku gribu papildināt ar profesionāli tehniskajām skolām kā sociālā riska kultivētājām. Šajās skolās mācās nabadzīgo ģimeņu bērni, jo tur maksā stipendiju. Trūcīgai ģimenei 7 Ls stipendija ir liela nauda. Tas ir viens no risinājumiem, kā trūcīgas ģimenes nodrošina izglītošanos saviem bērniem. Taču profesionālajās skolās ir novecojušas mācību programmas un tehnoloģijas. Bez nopietnas pārkvalificēšanās bezdarbnieku kursos normālu darbu atrast nevar. Tā kā šajās skolās daudzi skolēni nāk no nelabvēlīgām vai trūcīgām ģimenēm, tajās ir labvēlīga vide tādām parādībām kā alkoholisms, narkomānija, smēķēšana. Skolēnu atbiruma procents ir ļoti liels.

Mēs varam izveidot vislabāko sociālo politiku, taču, ja netiek atrisināts pakalpojumu pieejamības jautājums, tam nav jēgas.

Angļu valodā ir termins perceived risks - riski, ko mēs uzskatām par riskiem, bet kas reāli nav tik būtiski, piemēram, valsts attieksme pret ģimenēm ar bērniem. Nav jau tā, ka valsts diskriminē ģimenes vai neko nedod, taču praktiski šajā jomā nav pozitīvas attīstības... Tas, ka ģimene nespēj iegūt atbalstu no valsts, jo tai ir 2 Ls virs nabadzības līmeņa, padara to par milzīgu risku.Līdzīgs risks ir arī attiecībā pret noteiktām etniskām grupām. Piemēram, starp čigānu bērniem ir liels analfabētu skaits. Nav tā, ka valsts pavisam neko nedara, taču tā neveicina noteiktas grupas iesaistīšanos izglītības sistēmā. Tas ir risks, ko neuzskata par nopietnu, savukārt iedzīvotāji to uzskata par risku.

Definējot sīkāk problēmu grupas, var noteikt problēmas, pret ko ir jāvēršas.- Ir viedoklis, ka cilvēkiem jādod iespēja nopelnīt un tad viss pats atrisināsies. Tā būtu tā pati pieeja, kas kopš 90. gada šeit ir valdījusi. Veselības aprūpes seminārā izskanēja viedoklis, ka cilvēki ir neapzinīgi, negrib ārstēties, taču iemaksas gan ir jāsaglabā. Vai mums netraucē dzīvot nostāja, ka cilvēkiem jādod iespēja un tad jau viņi paši visu izdarīs?

Feliciāna RAJEVSKA: Skaitļi rāda, ka pagājušajā gadā ES tika sadalīti 41,5% no IKP, Latvija ir otrajā zemākajā vietā aiz Lietuvas - 28,7%, jo mēs sadalām tikai 29,1% no sava IKP.

Kad man studenti saka, ka nav ko dalīt, es viņiem nevaru piekrist. Ir ko dalīt, tas drīzāk ir politikas jautājums - pēc kādiem principiem. Piemēram, ar plašu žestu mēs reducējām uzņēmumu ienākuma nodokli no 20% līdz 15%, nedomājot, kā tas ietekmēs mūsu budžetu. Taču, kad bija nepieciešams ar nodokļiem neapliekamo minimumu pacelt par 5 Ls (tas nozīmē, ka katram papildus mēnesī pienākas 1,25 Ls), tas tika pasniegts kā liels sasniegums, pretēji MK Noteikumiem 2004. gadā netika paaugstināta pat minimālā alga tāpēc, ka, lūk, tika paaugstināts ar nodokli neapliekamais minimums. Augstākā mērā liekulība, vai arī spēlēšanās ar to, ka cilvēki nesaprot šo grāmatvedību.

Nepieciešams palielināt sociālās investīcijas. Tagad tendence ir šāda: IKP palielinās, sociālajai politikai atvēlētie līdzekļi - samazinās. Veselā sabiedrībā tas varētu liecināt par izdevumu optimizāciju, bet tik trūcīgā valstī un neveselīgā sabiedrībā, kāda ir Latvija, tā ir nepareiza politika, kas neveicina atstumtības pārvarēšanu, ko Latvijas valsts ir oficiāli pasludinājusi par savas politikas prioritāti.

Nepieciešams investēt izglītībā. Nepieciešams atbalsts ģimenēm ar bērniem. Mums, sievietēm, ar iespēju aiziet pensijā par pusgadu vai gadu agrāk par katra bērna audzināšanu nepieliek. Manuprāt, ja iedotu simbolisku pusgadu vai gadu kā Čehijā, tas būtu ļoti labs žests, ņemot vērā demogrāfisko situāciju valstī.

Inita PAULOVIČA: Mēs savulaik veicām pētījumu par to, kurš īsti iegūst no nodokļu atvieglojumiem. Rezultāti bija interesanti, jo ieguvēji bija ģimenes, kur abiem vecākiem algas ir vismaz lielākas par vidējo. Tiklīdz tās ir mazākas par vidējo vai minimālas vai tiklīdz bērnu skaits ir lielāks par vienu, tā trūcīgās ģimenes neko neiegūst. Proporcionāli ieguvums trūcīgām ģimenēm, salīdzinājumā ar to, ko iegūst turīgās, ir niecīgs. Trūcīgās ģimenes nevar izmantot to, ko dod nodokļu atvieglojumi.

90% ģimeņu, kuriem ir vairāk nekā trīs bērni, ir nabadzīgas. Trešais bērns ir riska punkts, kurā notiek pagrieziens - būs ģimene nabadzīga vai nē. Es nepiekrītu, ka nodokļu atvieglojumi ir efektīvākais instruments. Tas ir viens no instrumentiem.

Feliciāna RAJEVSKA: No sociālās politikas vienmēr un visur visvairāk iegūst vidusšķira, tomēr tas nenozīmē, ka līdz ar to labumi netiek arī trūcīgiem.

Agnese DAGILE: Gribētu pievērsties ģimenēm ar vairākiem bērniem. Šādās ģimenēs dzīvojot, iespēja iegūt izglītību ir diezgan maza. Studijas ir dārga lieta. Līdz ar to, nākot no nabadzīgas vides, pozitīvā piemēra trūkums rada daudzus ierobežojumus, tāpēc nonākt līdz augstākajai izglītībai ir daudz grūtāk nekā, augot labvēlīgā ģimenē.

Runājot par sabiedrību, kas balstīta uz zināšanām, ekonomiku un to, ka Latvijā tiek daudz investēts inovatīvās tehnoloģijās, rodas jautājums, kur ņemt tādus cilvēkus... Viens ir cilvēciskais faktors, otrs - redzot šo situāciju, ir saprotams, ka privātā biznesa investīcijas ir ļoti zemas, jo nav jau bāzes, nav kur tādus cilvēkus ņemt.

Apskatot ar nodokļiem neapliekamo minimumu, arī Lietuvā ir tāda pieredze, ka atkarībā no bērnu skaita tiek palielināts neapliekamais minimums, no kura neatvelk ienākuma nodokli. Tas ir lielāks nekā Latvijā. Tas ir vērsts uz to, ka nabadzīgajām ģimenēm šīs naudas paliek vairāk, taču proporcionāli nabadzīgie tik daudz neiegūst.

Aleksandrs KOĻESOVS: Savā darbā es saskaros ar ģimenēm, kurām ir visas šeit nosauktās problēmas. Tāpēc šādu ģimeņu bērni ir vislielākā riska grupa. Ja mēs ņemam katru problēmu atsevišķi, varam sameklēt dažādas ģimenes. Diemžēl mums šie riski netiek pietiekami izvērtēti un tiem netiek veltīta lielāka uzmanība. Visi pētījumi par sociālām problēmām tiek finansēti, izmantojot ārzemju fondu naudu. Tas nozīmē, ka mūs šīs problēmas neinteresē.

- Mēs nonākam pie centrālā jautājuma: multiplie riski ir trūcīgās ģimenēs ar bērniem. Bērni un jaunieši ir vissarežģītākā, problemātiskākā grupa.Ja mēs kaut ko gribam mainīt, tad nodokļu atvieglojumi visiem nav tas pareizais ceļš. Ir nepieciešami sabiedrības un valsts īstenoti pasākumi, kas būtu vērsti uz šīm grupām. Mums ir vairākas izvēles - izmaksāt papildu naudu vai arī sabiedrībai uzņemties atbildību par šī bērna izglītošanu.

Feliciāna RAJEVSKA: Jūsu jautājums tagad ir: vai izmantot universālas vai uz konkrētu auditoriju vērstas programmas. Šeit jābūt abām pieejām. Piemēram, tikai dažas skolas izmantoja izdevību par ES naudu saņemt bezmaksas pienu. Attieksme pret sportu un fizkultūras stundām mūsu skolās arī ir ļoti kritizējama.

Inita PAULOVIČA: Investīcijas cilvēkā nozīmē investīcijas pakalpojumos, kas viņam ir pieejami. Piemēram, izglītība. Trūcīgo ģimeņu bērniem ir zemākas kvalitātes izglītība, jo viņi nevar nopirkt tās grāmatas, ko var nopirkt normāla ģimene. Ja vietējā bibliotēkā šīs grāmatas ir, tad mēs uzlabojam bērnu izglītību. Bibliotēkai gadā tiek atvēlēti 200 Ls jaunu grāmatu iegādei. Tas ir problemātiski, jo par šo naudu jāapmierina visa pagasta sociālo grupu intereses.

Sociālo politiku nevar skatīt atrauti no pārējām investīcijām. Es nekad nepiekritīšu apgalvojumam, ka pabalsti vai nodokļu atvieglojumi var atrisināt problēmu. Tie var atrisināt tādas problēmas kā apkures, produktu, drēbju nepietiekamību. Pārējās problēmas jārisina ar publiskām investīcijām, dodot iespēju trūcīgām ģimenēm alternatīvā veidā tikt pie šiem pakalpojumiem. Tas pats ir ar citiem pakalpojumiem, piemēram, lai izmantotu psihologa pakalpojumus, jābūt pietiekami situētam, izņemot krīzes situācijas, kad jau ir par vēlu. Nodrošinot bezmaksas apmeklējuma reizi pie psihologa pirms krīzes, nebūs jātērē nauda bērnu rehabilitācijai, atveseļošanai utt.

Ja runājam par tā dēvētajiem «māmiņu pabalstiem», kāpēc neviens nesadumpojās? Tāpēc, ka vidusšķira nejūt nekādu atbalstu no valsts. Bērnu pabalsts, ko saņem katra ģimene, ir niecīgs. Vidusšķira jutās apdalīta, tā izmantoja argumentu, ka viņi maksā lielākus nodokļus, tāpēc arī viņiem ir tiesības uz lielākiem pabalstiem. Lai arī profesionāli tas nebija pareizi, jo šo pabalstu nemaksā no tiem nodokļiem, kurus maksā strādājošā vidusšķira. Tajā brīdī trūcīgās ģimenes nespēja oponēt, ka palielināsies nevienlīdzība, tās uzpirka, jo arī 50 Ls viņiem ir liela nauda. Viņi nespēja noreaģēt, tāpēc saruna par solidaritāti neveidojās.

Ja sabiedrība redzētu, ka mācību grāmatas tiek nodrošinātas visiem, tas būtu būtisks atbalsts vidusšķirai. Tas nepazemotu arī trūcīgās ģimenes.

No vienas puses, nepieciešams fokusēt uzmanību un palīdzību trūcīgajiem, taču, no otras puses, noteiktas lietas jānodrošina visiem, lai sabiedrība justos ieguvēja. Pat ASV neviena grāmata skolā nav jāpērk. Skolām ir autobusi, kas pārvadā bērnus.

- Ja vecāki nevar uzņemties atbildību par bērnu, būtībā atbildība jāuzņemas sabiedrībai.

Aleksandrs KOĻESOVS: Runājot ar skolotājiem par viņu problēmām mācību procesā, viņi atzina, ka bērni vairs netiek uztverti kā vērtība. Es domāju, ka tas attiecas vispār uz cilvēku. Cilvēka vērtība ir zema.

- Kāpēc? Vai tā ir valsts pozīcija, ka cilvēka dzīvībai ir tāda nozīme...vai arī tā ir cilvēka nostāja, ka ir vienalga?

Inita PAULOVIČA: Es domāju, ka te ir cita problēma. Iestāšanās ES fokusēja valsts darbību uz likumdošanas sakārtošanu un piemērošanu. Tajā pašā laikā ierēdņu kapacitāte nepārtraukti tika grauta, sākot ar to, ka nepieciešams samazināt ierēdņu skaitu, beidzot ar valsts politiķu atzinumu, ka ierēdņi ir slinki. Arī ierēdņu algas jautājums vēl nav sakārtots. Valsts sektora kapacitāte, sākot no 1996.-1997. gada ir tikai samazinājusies. Toreiz prioritāte bija iestāšanās ES. Veselības reforma tajā brīdī nebija prioritāte un nevienam nebija laika tajā iedziļināties.

Pirmo reizi «nabadzības mazināšanas» termins valdības deklarācijā parādījās 2004. gada martā, Emša valdības laikā.

Šobrīd pirmo reizi par prioritātēm ir izvirzītas izglītība un veselība. Kad tika runāts par iestāšanos ES un NATO, cilvēks nebija vērtība. Latvija sociālajā un izglītības jomā lielā mērā zaudēja, jo Igaunija, stājoties ES, paziņoja, ka viņi būs talantīgākie, spēcīgākie, konkurētspējīgākie ES. Viņi ieguldīja cilvēkresursos, izglītībā. Lai arī viņiem neiet gludi, taču pozitīvais uzstādījums ļāva cilvēkam palikt centrā.

Pozitīvi ir tas, ka par šo lietu runā. Šodien var runāt par nabadzības mazināšanu. 2000. gadā, kad gāju aizstāvēt nabadzības stratēģiju, ministrs man pārmeta: «Paulovičas kundze, kāpēc jūs runājat par nabadzību, nevis par labklājības celšanu?»Ja to var dabūt politiskajā dienaskārtībā, tad ar šo problēmu var strādāt. Tad, kad vardarbību kā problēmu varēs dabūt politiskajā dienaskārtībā, tad ar to būs iespējams strādāt. Pagaidām šo problēmu pabāž zem galda.

Aleksandrs KOĻESOVS: Ja valsts var atļauties pievērst uzmanību tikai saviem mērķiem, vai jūs esat pārliecināta, ka tā nenotiks arī turpmāk?

Inita PAULOVIČA: Es negribētu teikt, ka nekas netika darīts. Taču, ja mēs skatāmies, kur tika ieguldīta nauda, kam tika pievērsta administratīvā uzmanība, tad tā tiešām netika pievērsta sāpīgākajām problēmām.

- Vai mēs varam teikt, ka sociālā politika ir virzīta uz vidusslāni? Vai varbūt uz kādu citu slāni? Vai mēs neesam politiskās problēmas priekšā, ka vidusslānis ir vairākumā, arī balsstiesīgo ziņā, un viņi prasīs vairāk, kamēr mēs nevaram pierādīt, ka jāinvestē arī nabadzīgajos?

Inita PAULOVIČA: Te ir tā problēma, ka mums jādod katram mazliet. Tā lielā mērā ir attieksmes izrādīšana. Ja man nav jākaro par bērnudārzu, ja man nav jāmaksā puse no savas algas auklītei... Tās ir lietas, par ko valstiski jāvienojas.

Pro- poor policies - tā ir politika, kas vērsta uz trūcīgiem iedzīvotājiem. Tie var būt pakalpojumi, kurus izmanto trūcīgie iedzīvotāji, piemēram, bibliotēkas. Investīcijas bibliotēkās nozīmē investīcijas nabadzības mazināšanā. Nepieciešams atvērt publiskus, pieejamus interneta punktus. Nepieciešams identificēt, kādus pakalpojumus izmanto trūcīgie iedzīvotāji. Investējot šajos pakalpojumos, mēs nepalielināsim pabalstus, bet tajā pašā laikā investēsim viņu attīstībā, nepazemojot, nepiešķirot trūcīgā birku.

Tas ir viens no cēloņiem, kāpēc cilvēki izvairās no sociālās palīdzības. Tā ir klasiska sociālās politikas problēma, īpaši Amerikā un Lielbritānijā.

Latvijā ir panākta pirmā uzvara, jo ir ieviests garantētais minimālais ienākums. Ja uz vienu cilvēku ir mazāk par 21 Ls, tad indivīdam ir tiesības iet un pieprasīt palīdzību. Rīgā šis garantētais minimums ir ap 80 Ls. Citur tik lielu naudu nevar izmaksāt, jo tā ir izmaksa no pašvaldību līdzekļiem.

Ir diezgan grūti kaut ko mainīt šajā sistēmā. No teorijas viedokļa labāk nesaistīt pabalstu apmērus ar minimālo algu. Līdzīgi ir ar trūcīgo statusu. Piemēram, veselības finansēšanas noteikumos ir teikts, ka cilvēkiem, kuriem piešķirts trūcīgas personas statuss, veselības aprūpe pienākas bez maksas. Šādam cilvēkam katru reizi, ejot pie ārsta, jārāda izziņa par trūcīgā statusu, ko piešķir uz 6 mēnešiem. Skolā tiek organizētas brīvpusdienas, kur arī nepieciešams uzrādīt šo zīmi un lūgt palīdzību. Mēs pētījām, kāpēc cilvēki neizmanto sociālo palīdzību: viens no iemesliem ir stigmas, kauna faktors.

- Vai trūcīgās ģimenes uzdrīkstēsies aizņemties, lai iegūtu augstāko izglītību? Vai mēs neesam ieviesuši sociālos šķēršļus?

Agnese DAGILE: Kā minēju iepriekš, trūkst pozitīva piemēra. Uzdrošināšanās un pārliecības par iespējamiem ienākumiem nākotnē nabadzīgajos iedzīvotāju slāņos nav. Budžeta studiju vietu skaits ir ļoti ierobežots, tomēr šie cilvēki neņem kredītus studijām. Caur to ilgtermiņā varētu uzlabot savus dzīves apstākļus, taču nav pārliecības, ka varēs kredītu atdot.

Lietuvā ir iespējams atgūt iedzīvotāju ienākuma nodokli ne tikai no izdevumiem medicīnas pakalpojumiem un izglītībai kā Latvijā, bet arī no datortehnikas iegādes personīgām vajadzībām. Tas ir nozīmīgs atbalsts iedzīvotājiem, kuriem ir svarīgi saņemt atpakaļ 33% no samaksātās summas.

Inita PAULOVIČA: Datorprasmēm ir jākļūst par normu. Tas, ka jaunieši nemāk izmantot datoru un internetu jaunu zināšanu ieguvei, drīzāk ir skolotāju vaina. Tas ir nākotnes jautājums. Investīcija datoros ir investīcija trūcīgajos bērnos. Skolotāju nespēja izmantot internetu un datoru ir liela problēma.

Aleksandrs KOĻESOVS: Tehnoloģijām ir jāseko izglītībai, nevis otrādi. Igauņiem ir daudz skaidrākas vērtības. Viņi nosaka mērķus un tad tos sasniedz. Arī ES iet kopā ar savām vērtībām. Mums nav skaidru vērtību, lai izvēlētos mērķus un tos sasniegtu.

- Mēs nonākam pie jautājuma par cilvēka vērtībām. Vai vienlīdzība un sociālais taisnīgums pastāv kā vērtība? Vai šo vērtību trūkums neaizkavē mūsu attīstību?

Agnese DAGILE: Latvijā vērtību orientācija, nemaz nerunājot par politisko partiju orientāciju, ir diezgan individuālistiska. Tas atspoguļojas arī ģimenes plānošanā un tam ir būtiska nozīme Latvijā.

Par solidaritāti runājot, Lietuvā pēc Krievijas krīzes, kad apstājās Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca, izveidojās kritiska situācija, naudas budžetā kārtējiem maksājumiem nebija. Tika pieņemts lēmums, ka ierēdņi, solidarizējoties ar pārējiem sociālajiem slāņiem valstī, dodas bezalgas atvaļinājumā. Pēc tam ierēdņi no savām algām saņēma tikai 90%, pārējos 10% atļaujot novirzīt nepieciešamo maksājumu veikšanai. Tas gan beidzās diezgan kuriozi: 2004. gadā viens ierēdnis iesūdzēja Lietuvas valsti tiesā, jo Krievijas krīze jau sen bija beigusies, taču pilnas algas visiem ierēdņiem joprojām neizmaksāja. Tiesas spriedums noteica, ka turpināt ieturēt naudu ir nelikumīgi, daļu ieturētās naudas atmaksāja. Manuprāt, Latvijā īstenot ko tādu ir gandrīz nereāli, jo solidaritāte dažādu sociālo slāņu starpā nepastāv.

Aleksandrs KOĻESOVS: Es negribētu to skaidrot tikai ar to, ka esam lielāki individuālisti. Tā ir atbildība, ko izjūt valstiski cilvēki.

Inita PAULOVIČA: Kāpēc mēs diskusijas laikā tā arī nenonācām līdz sociālai politikai? Ja skatās uz lietām šaura sektora griezumā, nevar redzēt kopumu. Sabiedrībā šīs lietas nav izdiskutētas no kopuma viedokļa, jo valsts pārvaldē nav tradīcijas vienoties par kopējām problēmām, kopējiem risinājumiem. Nodokļu atvieglojumi ir tikai instruments, lai kaut ko panāktu. Ja valstij ir uzstādīts mērķis, ka bērnam pamatizglītība un vidusskolas izglītība ir obligāta, un pēc tās viņš prot trīs valodas... Tad mēs skatāmies, kas ir iespējams ģimenei ar augstākiem ienākumiem, vidējiem un zemiem. Un tad, izvērtējot riskus, mēs investējam tur, kur tas dod vislielāko atdevi.

Created with Mozello - the world's easiest to use website builder.

 .