Skola, tirgus, sabiedrība

Kāda izglītības sistēma ir vajadzīga Latvijas sabiedrībai? Kārtējā Baltijas foruma organizētā sarunā, diskusiju cikla par labklājības valsts modeli ietvaros satikušies pedagogi, juristi, pētnieki, sociologi, žurnālisti.

Diskusijā piedalās: 

Viktors AVOTIŅŠ - publicists;

Tatjana BOGUŠEVIČA - «Baltijas forums», projektu direktore;

Marija GOLUBEVA - Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS vadošā pētniece;

Viktors GLUHOVS - Rīgas 40. vidusskolas skolotājs, Rīgas domes deputāts;

Elmārs GRĒNS - LU Biomedicības centra vadītājs;

Jeļizaveta KRIVCOVA - juriste;

Inta PAEGLĪTE - Latvijas pieaugušo izglītības apvienības pārstāve;

Igors PIMENOVS - LAŠOR valdes loceklis, Rīgas domes deputāts;

Juris ROZENVALDS - LU profesors;

Anna STROJA - portāla dialogi.lv redaktore;

Ilze TRAPENCIERE - socioloģe, Latvija izglītības un zinātnieku arodbiedrības pārstāve;

Igors VATOĻINS - laikraksta Час žurnālists, Apvienoto krievu kopienu kongresa valdes locēklis;

Alfs VANAGS - BICEPS direktors.

Diskusiju vada Viktors MAKAROVS, «Baltijas forums», pētnieks.

- Šī projekta ietvaros gribam piedāvāt Latvijas sabiedrībai paskatīties uz nākotni savādāk. Mēs apspriežam ikdienišķas problēmas, taču nedomājam par to, uz kādiem pamatiem, vērtībām balstīsies mūsu attīstība nākotnē. Šodien mēs gribētu apspriest vienu no aspektiem - izglītību. Vai tas, kas pašreiz notiek sabiedrībā izglītības līmeņa un pieejamības ziņā, ir normāls, pozitīvs process, un atbilst sabiedrības interesēm nākotnē?

Viktors GLUHOVS: Kā izglītība atbilst izaicinājumiem, ko mums uzstāda uz zināšanām balstīta ekonomika? Kas to ir pētījis? Kur ir dokuments, kur rakstīts, kādas prasības ir izvirzītas mūsu izglītības sistēmai? Droši vien ekonomikai vajadzētu uzstādīt šādas prasības. Mēs visi gribētu, lai ekonomika balstītos uz high tech zinātni. Taču, kur ir šādi pētījumi? Man tie nav zināmi.

- Izglītības līmenis sabiedrībā ir diezgan strauji krities. Vecākās paaudzes izglītības līmenis palicis nemainīgs. Manuprāt, tas mūsu ekonomisko attīstību ietekmē diezgan būtiski, jo jau tagad trūkst darba spēka. Ja mēs ielūkojamies Eiropas Savienības Lisabonas stratēģijā, tad varam redzēt, ka tā akcentē elastīga darba tirgus veidošanu. Nevis mainot spēles noteikumus uzņēmumiem, bet ļaujot uzņēmējiem pārkvalificēties.

Elmārs GRĒNS: Izglītības politika seko ekonomikas un sabiedrības attīstības tendencēm. Diemžēl, pašreizējā situācijā Latvijai nav attīstības modeļa. Šeit ir tipisks liberālais kapitālisms. Nedz Briseles, nedz Lisabonas stratēģija nepalīdzēs, ja mēs paši neveidosim savu attīstības modeli. Arī ES ir daudz dažādu valstu, kur katrai ir savs attīstības modelis. Valstij un sabiedrībai vēlamajam ekonomiskajam modelim jāpakļauj visa valsts izglītības sistēma. Citādi viss tiks atstāts pašplūsmā - 80% būs sociālo un humanitāro zinātņu speciālistu, bet high tech nebūs nekad.

Igors PIMENOVS: Partijas «Jaunais laiks» mājas lapā ministri Ina Druviete un Krišjānis Kariņš daudz runā par to, kādai ir jābūt izglītības stratēģijai. Dokumentā ir minēts, ka saskaņā ar Lisabonas stratēģiju, Latvija ir izvirzījusi mērķi veidot uz zināšanām balstītu ekonomiku. Mēs šajā virzienā jau virzāmies.

Alfs VANAGS: Kāds ir praktiskais pierādījums tam, ka Latvijā šis mērķis tiek īstenots?

Juris ROZENVALDS: Tas drīzāk ir lozungs. Kāpēc šis jautājums ir tik aktuāls? Tāpēc, ka mūsu ir tik maz. Ja mēs runājam par lielām sabiedrībām, tad šis jautājums atrisinās dabiskā ceļā. Ja jūs tagad jautājat - elitāro izglītību vai high tech? Nepieciešami abi. Bet vai Latvijā bez speciāliem pūliņiem ir iesējams nodrošināt vienu augsta līmeņa klasisko universitāti? Kad mēs diskutējām par universitātes stratēģiju, prorektors Muižnieks operēja ar skaitli 5 miljoni. Mums uz pusi tik daudz nav. Tāpēc jānāk klajā nevis ar lozungiem, bet gan ar reālu segumu.

Te rodas jautājums, kā veidojas investīcijas un to sadalījums. Es piekrītu, ka izglītības līmenis paliek zemāks. Padomju laikos mācīja kritiski domāt, un nevis tikai uztvert to, ko kāds saka. Mēs to izjūtam, uzņemot reflektantus sociālo zinātņu fakultātē.

Ilze TRAPENCIERE: Būtu nenopietni sākt šo diskusiju ar augstāko izglītību. Jāsāk ar pamatskolas beigu daļas izglītību, kad sāk mācīt eksaktās zinātnes, noskaidrojot, kādas ir šo zinātņu programmas, kā tās tiek īstenotas...

Izglītības ministrija strādāja pēc izstrādātas Latvijas izglītības koncepcijas (no 2002. gada līdz 2005. gada). Varbūt tagad būtu pienācis laiks izvērtēt, kā tā tika īstenota?

Inta PAEGLĪTE: Aicinu paskatīties arī uz sabiedrību kopumā. Vajadzība pēc izglītības ir daudzām un dažādām grupām: pirmspensijas vecuma cilvēkiem un pensionāriem, vidusskolu nepabeigušiem jauniešiem. Piedāvāju piecas tēzes:

1) uzskats par to, ka mums ir daudz lēta kvalificēta darba spēka nav patiess. Cilvēki, kuriem pašlaik ir 50 gadu, ir zaudējuši savu kvalifikāciju, jo lielākai daļa no viņiem izglītību ir ieguvuši pirms 15 gadiem, tas nozīmē, ka daļa no pamatprasmēm ir zaudētas.

2) pārmērīgā koncentrēšanās uz profesionālo izglītību, neieguldot personības attīstībā utt.

3) līdzsvars starp formālo un neformālo izglītību. Latvijā neformālā izglītība ilgu laiku bija atstāta novārta. Taču mūža izglītības sistēmas kontekstā tā ir svarīga. Šeit ir vesela virkne jautājumu, kas ir jārisina, piemēram, neformālās izglītības atzīšana formālajā sistēmā. Vairākās valstīs tas ir atrisināts.

4) zināmu laiku izglītošanās bija atstāta cilvēku ziņā, šis lozungs sevi nav attaisnojis.

5) ļoti ceru, ka mūža izglītība tiks skatīta valstiskā līmenī un tiks izstrādāta tās stratēģija.

Marija GOLUBEVA: Ir teorija par to, ka reformas var būt veiksmīgas vai neveiksmīgas, atkarībā no tā, kā savienojas izaicinājuma līmenis un ieguldījuma līmenis. Latvijas izglītības sistēmas gadījumā ir tā, ka mums ir augsts izaicinājuma līmenis, taču ar zemu ieguldījuma līmeni. Protams, mums ir ierobežots budžets, taču redzot, kā virzāmies, mēs neievērojam lietas, ko paši sev saplānojam. Izglītības koncepcija netiek īstenota, lai gan to apstiprina Saeima. Mums ir ļoti daudz jomu, kur ir ļoti augsts izaicinājuma līmenis. Pedagogiem, kuri saņem 100 - 150 Ls algu, bija nepieciešama pārkvalificēšanās, par ko bija arī jāmaksā. Kāda varētu būt viņu motivācija?

Vēl viens piemērs. Mazākumtautību skolu bērni pāriet mācīties uz latviešu skolām. Izaicinājums skolotajiem strādāt klasē ar bērniem ar dažādām dzimtajām valodām ir daudz lielāks nekā klasē, kur bērniem ir tikai viena dzimtā valodā. Vai ir veikti papildus ieguldījumi? Es ļoti šaubos.

Elizabete KRIVCOVA: Es piedāvātu nestāstīt pasakas par high tech mērķiem un atstāt jautājumus par uz zināšanām balstītu ekonomiku uz laiku, kad tiks veikta ekonomiskās situācijas analīze: kas ir šajā reģionā, un kas te var būt? Un tagad izvirzīt mērķi, proti, Latvija kā lēta, kvalificēta darba spēka valsts. Vācija, Francija varētu pārcelt uz šejieni savus uzņēmumu un kaut ko sasniegt ar tādiem līdzekļiem, ar kādiem mums te ir pierasts strādāt. Tas varētu būt atskaites punkts, no kura varētu izvirzīt vidusmēra stratēģiju. Un uz zināšanām balstītu ekonomiku atstāt sapņotāju ziņā.

Ilze TRAPENCIERE: Latvijā darba spēks nav nemaz tik lēts. Liela daļa investīciju un ražošanas pārvietojas nevis uz Austrumeiropu, bet gan uz Indiju un Ķīnu. Tur nav jāievēro ES vides piesārņojuma noteikumi. Arī uzņēmējiem, ņemot vērā ES noteikumus, jāuzņemas atbildība par pieaugušo tālāku izglītību.

Viktors AVOTIŅŠ: Nevar sagaidīt labu stratēģiju, ja tā balstās uz izpildītāju filozofijām. Viņi gaida, kad bedrē, kur viņi paši ir, kāds iemetīs trepes un viņi tiks ārā. Tā ir pesimistiska filozofija, jo viņi gaidīs naudu, lai tiktu pie domāšanas.

Kāpēc šeit nevar būt elitāra un high tech izglītība, kas pieejama visiem? Mums nav cita resursa. Jautājums, cik daudz mēs tā visa dēļ varam ziedot.

Mēs runājām ideālistiskās kategorijās par lietišķām pārvaldes kategorijām: mērķis, situācijas prasības, tendences. Mērķis - kam tas ir vajadzīgs? Lai audzinātu cilvēku? Bet praktiskāk... Ko mums vajag? Mums vajag kontingentu un nāciju. Mērķis piepildās katru brīdi. Ja mums vajag kontingentu, tad mēs varam pirkt pedagoģisko domu Anglijā, Francijā un ar to aizpildīt to robu, kas ir šeit. Ja mums vajag nāciju vai pilsonisko sabiedrību, tad mēs nevaram pirkt pedagoģisko domu, mums tā ir jārada šeit. Mums nav šīs pedagoģiskās domas.

Ar elitāru izglītību es saprotu nevis Rīgas koledžas, kurās mācās elitāru cilvēku bērni, bet gan kvalitatīvu izglītību. Mums ir maza valsts un šeit ir iespējams nodrošināt elitāru izglītību bērniem.

Juris ROZENVALDS: Kas nosaka pieprasījumu? Ekonomika? Vai valsts? Es tomēr šaubos, vai uzņēmējam, lai viņš varētu izdzīvot, ir vajadzīgas high tech? Drīzāk tas ir valsts pienākums.

Es nezinu, ko nozīmē elitāra izglītība. Jo jau pēc definīcijas tā nav domāta visiem. Bet ko nozīmē visiem? Vai tas nav tas pats komunisms?

Nepieciešams, lai kopējā plūsmā, ko mēs dodam masveidā, būtu tas, ko mēs saucam par elitāru. Elitāru, nevis tādā nozīmē kā nošķirtu, bet gan kā kvalitatīvu. Es ļoti šaubos, ka izglītību jādod visiem, tas nav iespējams ierobežoto resursu dēļ.

Viktors AVOTIŅŠ: Alerģija pret vārdu «elitārs» ir tikai attaisnojums tam, ka vispārējās izglītības līmenis ir orientēts nevis uz vidējo līmeni (uz caurmēra studentu), bet gan zem šī līmeņa.

Viktors GLUHOVS: Ir acīmredzams, ka studenti, kas var ieņemt labas vietas zinātnē, Latvijā šādas vietas neieņems. Viņi aizbrauks uz ASV, Eiropu un varbūt arī uz Krieviju (tas gan ir retums). Es vienkārši pazīstu šādus cilvēkus. Mēs orientējamies uz kvalificēta darba spēka izveidošanu. Šie cilvēki aizbrauks no Latvijas. Vietas paliks brīvas. Kas ieņems šīs vietas? Labākie mūsu cilvēki aizbrauks. Tas ir likumsakarīgi nelabvēlīgām valstīm. Un Latvija tāda ir. Jaunieši saprot, ka zināšanas ir kapitāls. To saprot cilvēki Indijā, Ķīnā. Kas ieņem ASV universitāšu katedru vietas? Krievijā to ļoti labi saprot. ASV ļoti labi gatavo šos cilvēkus un uzsūc šādus cilvēkus.

Anna STROJA: Mēs esam pārejas posmā, nav brīnums, ka nevaram atrisināt problēmas. Jāsamierinās, ka Latvija paliks emigrācijas zeme. Īrija ilgus gadus bija emigrācijas nevis imigrācijas zeme. Bet situācija mainijusies, varbūt arī mums izdosies.

- Vai mēs varam pierādīt, ka investīcijas visas sabiedrības izglītošanā ir izdevīgas?

Alfs VANAGS: Pamatizglītība rada vislielāko atdevi, ejot augstāk, atdeve samazinās. Atdevi no augstākās izglītības saņem cilvēks, kas ir izglītots, tā sabiedrībā ir diezgan maza daļa. Pamatizglītība ir lielākai daļai cilvēku. Augstākā izglītība ir par maksu.

- Vai tas darbojas pie mums? Piemēram, vai cilvēks no Daugavpils rajona var atļauties paņemt kredītu, nebaidoties, ka vēlāk viņš to tiešām atmaksās?

Juris ROZENVALDS: Es domāju, ka jautājums nav par to, vai nepieciešams ņemt kredītu, lai iegūtu augstāko izglītību, bet gan par to, vai cilvēkam no Daugavpils rajona ir tāda pati pamata un vidusskolas izglītība, kāda ir Rīgā un Rīgas rajonā.

Taču es gribētu aizstāvēt šo kļūdaino situāciju, kas ir izveidojusies pašlaik Latvijā un es domāju, ka pašreiz tā ir daudz maz apmierinoša. Cilvēkam no Daugavpils rajona ir iespējams pretendēt uz budžeta vietu universitātē. Maksas izglītība nostādīs viņu ārpus šīs sistēmas. Lai būtu viens Einšteins, jābūt 100 000 normāli izglītotu cilvēku. Ja es runāju par sociālo zinātņu fakultāti, tad, piemēram, uz 50 cilvēkiem 10 varētu būt uz zinātni orientēti. Kur ir tie, kas ir gatavi visus elitāri skolās sagatavot?

Ilze TRAPENCIERE: Izglītībai jābūt pieejama visiem neatkarīgi no viņu materiālā stāvokļa. Mūsu augstākās izglītības sistēmā kredītu var ņemt no otrā semestra. Tas nozīmē, ka Daugavpils puisis vai Aknīstes meitene pirmajā semestrī mācīties nevar. Un ja viņa nevar tikt budžeta vietā, tad ceļš uz augstāko izglītību viņai ir slēgts. To nosaka izglītības ministrijas normatīvais akts.

Par izglītību jārunā jau no 3 - 4 gadu vecuma. Pie mums sagatavošana skolai ir obligāta no 5 līdz 6 gadu vecuma. Tas nozīmē, ka 40% bērnu, kuri nav gājuši bērnudārzā, būs grūti socializēties. Un šī stigma viņiem sekos tālāk, un viņi nespēs izteikties. Ko mēs darīsim ar šiem bērniem, kuri nespēs izteikties? Un kuri atstās izglītības sistēmu pēc 6. - 7. klases? Profesionālās izglītības departaments ar struktūrfondu atbalstu veidos 16 korekcijas grupas, kurās uzņems bērnus ar nepabeigto pamatizglītību.

Latvijā pagaidām ir 25% bērnu, kuriem nav pabeigta pamatizglītību. Es negribētu, lai mana nodokļu maksātāja nauda aiziet bezdarbnieku pārkvalifikācijai vai arī noziedzniekiem. Es labāk gribētu, lai mani nodokļi aiziet izglītības sistēmas attīstībā, 3 - 4 gadu vecu bērnu apmācīšanai bērnu dārzā.

Latvijā ir 7 000 cietumnieku, kuru vidējais izglītības līmenis ir 6.- 7. klases. Cik no šiem cilvēkiem, kuriem ir no 20 līdz 40 gadiem, mācās? 234!

Inta PAEGLĪTE: Manuprāt, cilvēks jau pats par sevi ir vērtība. Bērni ir sabiedrības bagātība. Ir jābūvē rūpnīcas, zinātniskie centri, lai saglabātu cilvēkus šajā teritorijā. Tautas frontes laikā daļa cilvēku uzsvēra, ka mums pietiek inženieru. Mums būs tīra, ekoloģiska zeme no Liepājas līdz Ainažiem. Diemžēl, tas īstenojās valstiskā domāšanā. Manuprāt, mums vienkārši jāciena tos, kuri zina daudz un daudz prot. Ir ļoti svarīgi, lai viņi paliktu Latvijā.

- Vai mūsu sabiedrība izprot šo investīciju nepieciešamību? Vai sabiedrība uzskata to par svarīgu?

Marija GOLUBEVA: Šeit atkal jārunā par sistēmas vadību. Es baidos, ka esošā situācija ir atkarīga no tā, kas vada izglītības sistēmu. Kādā diskusijā izglītības ministrijas ierēdņi teica, ka valdības mainās ļoti bieži, tāpēc neviens nepilda nevienu stratēģiju un valdības norādījumus.

Izglītības un zinātnes ministrijā ir dzirdēts viedoklis, ka mums stratēģiskā plānošana nav vajadzīga, jo tas nav rakstīts normatīvajos aktos. Sistēmas vadība ir bēdīgā stāvoklī.

Anna STROJA: Mums jābeidz kaut ko gaidīt no valsts. Mēs gaidām kaut ko no tiem, kuri jau apliecinājuši savu bezspēcību. Mēs gribam pāriet no valsts dominēšanas katra dzīvē uz pilsoniskāku modeli. Lielais modelis nestrādā, tas paliek deklarāciju līmenī.

Cik daudz es maksāju nodokļos? Vai tas ir pietiekoši, es nezinu. Bet es zinu, cik es maksāju privātskolotājiem, pasniedzējiem. Ģimenes saskaras ar daudzām problēmām, sākot no bērnudārza, beidzot ar augstskolu. Un varbūt ir vērts papētīt, kā veidojas ģimenes budžets ģimenēs, kurās ir bērni, kurus jāsāk izglītot, strādājošie, kurus vajag pārkvalificēt.

Igors VATOĻINS: Kad es biju jauns un dzīvoju Padomju Latvijā, lasot grāmatas, sāku apjēgt, ka ir lietas, kurām jābūt tādām, bet realitātē tā nav. Arī mūsdienās diemžēl teorija neatbilst patiesībai. Tas pats attiecas arī uz izglītības sistēmu.

Izglītībā bērnam, skolēnam rada priekšstatu par apkārtējo pasauli. Izglītība sagatavo indivīdu darba tirgum un dzīvei. Par skolēna sagatavošanu darba tirgum, nepieciešams atsevišķs seminārs, kur tiek definēts, kāds ir tirgus pieprasījums, un kāds produkts var būt veiksmīgs šajā tirgū.

Vislielākais vaakums šajā bildē tomēr ir politiskās elites vaakums. Elites radīšana arī ir viena no izglītības funkcijām. Tātad ir izveidojies apburtais loks. Tāpēc nepieciešams izveidot vienu elitāru skolu, kur izglītotos nākotnes politiskā elite, ar tādām vērtībām, lai viņiem būtu interesanti izdarīt kaut ko šīs valsts labā.

Inta PAEGLĪTE: Izglītība mums ir nepieciešama:

1) aktīvai piederībai darba tirgum,

2) personības attīstībai

un

3) aktīvai pilsoniskai līdzdalībai.

Mēs esam nonākuši pie trešā punkta - pilsoniskās sabiedrības veidošanas. No tās ir atkarīgs tas, kā lietas virzīsies uz priekšu katrā pašvaldībā. Ir atsevišķi piemēri, kur pilsoniskās sabiedrības organizācijas sadarbojas ar pašvaldību, vietējiem uzņēmumiem. Varbūt, ka atslēga ir līdzsvarā starp trim šīm jomām. Mums nevajadzētu aizmirst, ka pilsoniskās līdzdalības veidošanā izglītībai ir liela nozīme.

Ilze TRAPENCIERE: Ir bijušas vairākas aptaujas par cilvēku dzīves apstākļiem. Trūcīgie cilvēki ar zemu izglītību ir manipulējami. Aptaujās viņi saka: «Es nevaru plānot savu dzīvi, jo ir dažādi ārēji apstākļi. Es varu piedalīties vēlēšanās, bet tam nav nekādas nozīmes, un vispār es nesaprotu, kas šajā dzīvē notiek. Man iedos banānu, es balsošu par viņiem, nākošajās vēlēšanās viņi iedos ananāsu, tāpēc balsošu par viņiem.» Tieši tāpēc izglītība ir ļoti nepieciešama.

Marija GOLUBEVA: Tādas problēmas mums būs tik ilgi, kamēr valsts pārvaldē būs tāda algu sistēma, kad valsts sekretāram lielāko daļa no viņa algas sastāda vadības līgumi, kurus var ietekmēt ministrs. Bez valsts pārvaldes reformas mēs nevaram pārvaldīt arī izglītības sistēmu.

Diemžēl sabiedrība, kā valsts pakalpojumu klients, ir vismazāk kompetenta tādās jomās kā veselība un izglītība. Cilvēki nevar kvalificēti spriest, vai pakalpojums, ko viņi saņem ir kvalitatīvs vai nē. Mēs nevaram cerēt, ka sabiedrība ar laiku kļūst kvalificētāka izglītības jomā.

Vai mēs varam turpmāk maksāt valstij nodokļus neprasot neko no valsts? Vai nav tā, ka mēs šo problēmu vienkāršojam? Mēs runājam par elites izglītošanu, bet tā tika izglītota padomju laikā vai arī trimdā. Mums nav ko izvēlēties.

Mums jāskatās sarežģītāk uz šo problēmu. Kādus diskursus atražo augstskolās? Ir ļoti daudz jauniešu, kuri labāk iefiltrējas partijas sistēmā, lai ātrāk iegūtu kādu ietekmīgu posteni un nevis turpinātu sabiedrībā paust savu nostāju. Tas ir organizatorisks, iekšējās institucionālās sistēmas jautājums, piemēram, Latvijas universitātē. Uz īstermiņa mērķiem orientēts cilvēka atražošanas mehānisms. Cilvēks nedomā par savu karjeru pēc 20 gadiem. Kaut kas ir jādara ar lietām, ko reāli var ietekmēt.

Elizabete KRIVCOVA: Visās jomās ir problēmas, kas saistītas ar citām jomām. Ko darīt? Manuprāt, jāskatās nevis horizontāli, bet vertikāli. Franču revolūcijas laikā bija skaidrs, kā attīstīties. Mūsdienās sabiedrībai nav skaidrs tās cēlais mērķis. Viens no šiem mērķiem varētu būt valsts neatkarība. No vienas puses tas ir panākts, taču reāli...globalizācijas apstākļos tas kļūs aizvien neskaidrāk. Šodienas vēsturiskais posms neizvirza jautājumus par to, kas tagad ir jādara. Brīvība, brālība vienlīdzība - tas ir sasniegts. Jautājums, kas ir tā ideja, kas mūs satur kopā? Varbūt tā arī ir atbilde, kāpēc nav stratēģiskās domāšanas.

- Vai var izglītība un bezdarba likvidēšana kļūt par vērtību, kas saliedētu sabiedrību?

Elmārs GRĒNS: Lisabonas stratēģija ir tas pats, kas Hruščova pārliecība par to, ka visas nākošās paaudzes dzīvos komunismā. Tā ir problēma visai Eiropai. Tā ir veca un nogurusi, tā vairs negrib upurēties. Tā nav Dienvidaustrumāzija, Taivāna, Dienvidkoreja, kas upurēja savu ikdienu un dzīves apstākļus nākotnes vārdā. Eiropa ir nogurusi, un mēs esam Eiropas sastāvdaļa. Mēs visi gribam visu un tūlīt. Un to var saprast, - cilvēki, kuri nopelnījuši 30 - 40 Ls pensiju, negrib gaidīt.

Kas notiek Francijā, Anglijā un Zviedrijā, kur ir augsts sociālā atbalsta standarts, kas nekādi vairs neatbilst ekonomiskajam līmenim? Sabiedrība noveco un arvien vairāk cilvēki ir spiesti maksāt tiem, kuri vairs nestrādā. Tā ir sabiedrības stagnācija. Un es neredzu nekādu iespēju un modeli kā Eiropa varētu kaut ko līdzīgu Lisabonai sasniegt. Un mēs esam vēl sliktākā situācijā, bet sabiedrība tāpat ir nogurusi.

Kāds bija entuziasms iegūt izglītību pirmās Latvijas brīvvalsts laikos un arī pirms tam... Kāds augsts prestižs bija skolai un skolotājiem. Tā bija augoša sabiedrība. Latvija pēc pasaules kara atradās sagrautas Eiropas vidū. Tagad situācija savādāka, sagrauta bija Latvija un Padomju savienība. Eiropa nav ieinteresēta mūsos kā inteliģentas valsts attīstībā, tā ir ieinteresēta tikai savas produkcijas noietā. Tāpēc no Eiropas saņemt investīcijas zinātnē, izglītībā - pēc būtības, ne formāli,- ir ārkārtīgi maza varbūtība. Viņi ir ieinteresēti infrastruktūras, tranzīta attīstībā, pakalpojumu sfērā.

Austrumeiropā bija labi attīstīta farmaceitiskā rūpniecība, laboratorijas. Lielākā daļa no tām zaudēja savu pētniecisko potenciālu. Pirmais, kas tika likvidēts, bija pētniecība, jo tā jāattīsta mītnes zemē. Tikai tagad pakāpeniski gudras valstis, tajā skaitā arī Ungārija, atrod investīcijas zinātnes attīstībai. Eiropa mums ir slikts, taču diemžēl vienīgais piemērs. Mūsu vienīgais ceļš ir attīstīt tautsaimniecības nozari ar augstu pievienoto vērtību, kas noturētu aktīvos intelektuālos cilvēkus Latvijā. Tas ir vienīgais veids, kā Latvija var izturēt konkurenci. Mēs ne ar vienu valsti nevarēsim konkurēt high tech, taču mēs nevaram pāriet tikai uz low tech. Mums nevajag uz zināšanām balstītu sabiedrību, tas visiem nav pa spēkam, tīri ģenētiski spējīgu cilvēki ir tikai neliels procents. Mums jārada centri - augstas kvalitātes izglītības zinātnes, tehnoloģiju centri, kas uzsūks spējīgos cilvēkus.

Ja runājam par izglītības pirmajiem līmeņiem, tad problēma ir daudz sarežģītāka, tā ir skolotāju problēma. Tikai augstskolā mēs studentus sākam īsti mācīt.

Viktors GLUHOVS: Es neuzskatu, ka kaut kas radikāli mainījies skolotāju vērtību sistēmā. Padomju laikā skolotājs arī nebija prestiža profesija. Tie, kuri kļuva par skolotājiem, atceras savus skolotājus. Man skola bija pozitīva pieredze. Es tur atgriezos. Es redzu jaunus cilvēkus, kuri labprāt tur atgrieztos. Nepieciešams kaut mazliet vairāk maksāt un ļaut savienot darbu ar citiem amatiem. Daudzi jaunieši pret šo profesiju izturas ar cieņu un labprāt tur atgrieztos.

Ilze TRAPENCIERE: Ar skolotāju prestižu nemaz tik traki nav. Drīzāk ir kāda augstāka vara, kas neļauj tiem «pacelties». Tajā pašā laikā, negribu piekrist, ka nevar ietekmēt sabiedrisko domu. Tā ietekmē vērtības. Mēs esam veikuši longitudinālo pētījumu par jauniešu vērtībām no 1982. gada līdz 1998. gadam, un esam vērojuši kā vērtības mainās. 1982. gadā galvenās vērtības bija izklaide, draudzība, ģimene, izglītība, 1998. gadā tā ir izglītība, darbs, izklaide, ģimene.

Inta PAEGLĪTE: Runājot par tautas izglītību, nepieciešams atzīmēt tās pieejamību visa mūža garumā, pēc iespējas tuvāk dzīves vietai. Tas vistiešāk sasaucas ar Lisabonas stratēģiju. Katrā dzīves posmā ir izglītības vajadzības, ir ceļi, kā tās apmierināt, ir spēlētāji, kas spēlē kaut kādu lomu un ir arī noteiktas prasības, kas nepieciešamas izglītībai. Jautājums ir par spēlētāju un subjekta savstarpējām saitēm, sadarbību. Un to mēs varam ietekmēt. Cilvēks, kurš nav pabeidzis vidusskolu, tādējādi arī izkritis no darba tirgus, var aiziet uz sava rajona pieaugušo izglītības centru, kur viņam sastāda atsevišķu programmu, ko viņš izpilda un var iet tālāk. To mēs varam ietekmēt.

Tatjana BOGUŠEVIČA: Man visnegaidītakais šajā diskusijā ir tas, ka es tikai 2-3 reizes diskusijas laikā dzirdēju tēzes par investīciju nepieciešamību. Tātad, naudas jautājums, acīm redzot, nav galvenais.